Viss sākas ar Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, amorālu ASV
militāristu un bēdu mākta zinātnieka vēlmi patēlot dievus. Katram
gan ir savs mērķis – militāristi plāno ar vīrusu apstrādātus
cilvēkus izmantot kā neuzveicamas kaujas mašīnas, zinātnieks –
izskaust visas slimības un, tēlaini izsakoties, glābt pasauli.
Projekts NOASS iet pēc plāna līdz brīdim, kad 12 ar vīrusu
inficētie izlaužas brīvībā. Vēl ir ar vīrusu inficētā mazā Eimija –
pēdējais militāristu eksperimenta upuris un viņa ir savādāka. Sākas
īsta asinspirts, armija izrādās bezspēcīga pret vampīrveidīgajiem
cilvēk-monstriem. Pēc gandrīz simts gadiem aiz augsta žoga ar
prožektoriem Kalifornijas kalnos dzīvo pēdējie cilvēki. Kas noticis
ar pārējo Ameriku un pasauli vispār, nav īsti skaidrs. Viņi zina
tikai vienu – ja izdzisīs gaismas, ar viņiem ir cauri: deviņus
apēdīs, desmito pataisīs par vīrusaino.
Zobi, alkas pēc asinīm, nemirstīga vienotība ar tumsu – ja nu
tā nebija fantāzija, bet gan dziļi cilvēkā apslēptas atmiņas vai
pat instinkti, sajūtas, kas pirms veselas mūžības tikušas
iegravētas DNS, kāds tumšs spēks, kas paslēpts cilvēkā-dzīvniekā?
Un ja nu šo spēku var aktivizēt, uzlabot, pakļaut
kontrolei?
Tas, ko es tikko aprakstīju, ir tikai sākums. Rakstīt vairāk jau
nozīmētu pamatīgu spoilerošanu. Vienīgi laikam jābrīdina – šai
vampīrsāgā vampīri nav nekādi smukie un romantiskie varoņi. Jūs
gaida asinskāri, nežēlīgi, pretīgi briesmoņi.
Nav īsti pareizi teikt, ka notikumi attīstās salīdzinoši lēni.
Drīzāk stāstījums ir pamatīgs, no vairākiem skatu punktiem: kā
īpašais aģents Volgāsts sameklē eksperimenta subjektus un mēģina
rūpēties par Eimiju, ko domā 4. līmeņa apsargs, māsas Leisijas
satikšanās ar Eimiju u.c. personāžu piedzīvotais pirms apokalipses.
Tad vēlāk mēs notikumus skatām Pītera acīm un varam lasīt Sāras
dienasgrāmatu. Personāžu un informācijas ir tik daudz, ka sākumā
var apjukt. Par dažiem tiek pastāstīts vairāk, par dažiem gandrīz
nekas. Autors neko daudz nepaskaidro nezinošajam lasītājam; jālasa
uzmanīgi, lai visu saprastu. Tā ir to cilvēku dzīve un atmiņas.
Viņi taču nesāktu sev paskaidrot to, kas viņiem zināms. Tāpat viņi
nevar saprast un paskaidrot to, kas pašiem nav zināms un saprotams.
Tas liek domāt un analizēt, un tieši tas man patika. Teiksim, par
tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu būt mirušiem, bet tie atkal
uzrodas: manuprāt, tas jau laicīgi vedina domāt, ka ar vampīriem
viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet un, ka kolonijā mītošiem
pēdējiem cilvēkiem varbūt ir maldīgi uzskati par aiz žoga esošo
pasauli.
“
Pārejas ” ideja nav nekas jauns – militāristi,
baismīgs vīruss, apokalipse, saujiņa izdzīvojušo, cīņa ar
monstriem. Patiesībā nekas tāds, kas mani īpaši aizrautu, tomēr man
ļoti, ļoti, ļoti patika. Manuprāt, autors darījis pareizi, parādot
laiku pirms, un laiku 90 -100 gadus pēc. Ja tiktu rakstīts kā
vīrusainie plosās pa pilsētām un cilvēki mēģina cīnīties, vai mukt,
tas būtu pavisam cits stāsts, daudz asiņaināks. Arī tagad tas ir
stāsts par cīņu un izdzīvošanas mēģinājumiem, tomēr te ir vieta
draudzībai, atmiņām, sevis un patiesības meklējumiem, mīlestībai,
priekam un cerībām. Interesanti vērot, kā daži ir padevušies un
nesaskata dzīvei jēgu, daži ir apmierināti ar dzīvi Kolonijā un
neko vairāk nevēlas, bet daži citi domā, ka varbūt vēl pastāv
cerība un gatavi doties nezināmajā pasaulē.
Pakļaut sevi briesmām, ja pastāv cerība, ka tas pie kaut kā
novedīs, ir gluži kas cits.
Šie drosmīgie cilvēki ierauga sastingušu pasauli. Viņi pirmo reizi
redz zvaigznes. Savādi iedomāties, ka zvaigznes varētu pietrūkt,
vai ne? Vēl ir Eimija, Meitene no Nekurienes. Nevienam nav skaidrs,
kas viņa īsti ir, tomēr viņa ir kā gaisma tumsā, kā tilts starp
dzīvajiem un mirušajiem. Un vēl ir sapnis par resnu smēķējošu
sievieti virtuvē, ko redz gandrīz visi….
Man personīgi bija interesanti lasīt par pamesto pasauli. Mašīnu
vraki, pussagrautas ēkas, vēl ēdami konservi, vēja ģeneratori,
degvielas krātuves, pusizlaupīti veikali un tā tālāk. Daļa lietu
vēl ir izmantojamas, citām nākas meklēt alternatīvas vai izdomāt
jaunu veidu. Piemēram, cilvēki izmanto lokus aizsardzībai un
medībām. Medījamo dzīvnieku gan ir maz, jo cilvēkiem konkurenci
sastāda vīrusainie. Lielākā daļa elektronikas pārvērtusies par
bezjēdzīgiem krāmiem, vienīgā vērtība ir tikai elektrības
nodrošināšanas iekārtām. Cilvēki dzīvo ne gluži akmens laikmetā,
bet ļoti pieticīgi. Viens no lielākajiem priekiem ir atrast
kārtīgus apavus. Labi ir atrast kasti ar grāmatām vai nomedīt
zaķi.
Bija dažas pozitīvi pārsteidzošas vietas un dažas “kas pie velna?…”
vietas, kuras te nepieminēšu, lai nebojātu lasīšanas prieku, bet
visi it kā neiespējamie notikumi aprakstīti ļoti ticami un visi
fakti (ja lasa uzmanīgi) ļoti labi saliekas kopā kā tāda milzīga
puzzle. Tomēr ceru, ka otrajā daļā “The Twelve” Kronins pārāk
neaizrausies ar pazudušo “atdzīvināšanu” – pārāk bieži atkārtots
triks vairs nav interesants.
Kopumā Kronins ir radījis tādi riktīgi episku un vīrišķīgu darbu.
Iespējams, ka lasot jums radīsies vēlme pierakstīt faktus un ļoti
iespējams, ka pēc izlasīšanās sāksiet nepacietīgi gaidīt otro daļu.
Gribas ticēt, ka “Pāreja” pie manis būtu nonākusi arī bez Zvaigzne
ABC dotās iespējas, jo neizlasīt tādu darbu man būtu zaudējums. Man
patika latviskais tulkojums, bet ja nesagaidīšu otrās daļas
tulkojumu, tad lasīšu angliski. Starp citu, trešā daļa “The City of
Mirrors” angliski plānota izdot 2014. gadā.
Vērtējums: 5/5
Mairita Gurova, http://gramatas.wordpress.com, 6.12.2012.