Mazā kalnu pilsētiņā Brugā, kuru pārvalda magi, ierodas ceļotāja
Vega. Otrā rītā viņa tiek atrasta blakus mirušam magam. Vai tā ir
slepkavība? Un kā vispār iespējams nogalināt magu? Vai tiešām no
raktuvēm atgriežas mirušie, lai atriebtos par seniem pāri
darījumiem. Tā īsti atbildes vēlas noskaidrot tikai pati Vega.
Pamazām atklājas slēptas kaislības, seni nodarījumi un mierīgā
pilsētiņas idille sāk brukt.
Es fantāzijas darbiem pieeju ar lielāku piesardzību nekā citiem
žanriem un dažādu iemeslu dēļ mana piesardzība dubultojas, kad runa
ir par latviešu autoru darbiem. Ieva Melgalve nekad nav bijusi manā
redzeslokā, bet es ļāvu sevi pārliecināt ar Bārbalas Simsones
teikto, ka šī ir intelektuāla fantāzija, un romāna anotācija bija
pietiekoši vienkārša, lai varētu apjaust tajā piedāvāto sižetu.
(Bieži fantāzijas grāmatu anotācijas iemet tik sarežģītā pasaulē ar
neizrunājamiem varoņu vārdiem, ka vispār nav skaidrs, ko tikko
izlasīji.) Bez tam tika rakstīts, ka autore izvairījusies no
klišejām. Tā nu es piekritu izdevniecības laipnajam piedāvājumam un
pašai par pārsteigumu izlasīju romānu vienā pēcpusdienā.
Par tām klišejām lai spriež tie, kuri izlasījuši kaudzēm fantāzijas
grāmatu par izdomātām pasaulēm. Man patika, ka autore nav
sarežģījusi lietas. Katrā kalnu ielejā atrodas nelielas nošķirtas
karalistes ar savu karali, magu spējas ir vairāk balstītas uz
emociju pārvaldīšanu, telepātiju un acu apmānu, nevis kādām
iespaidīgām burvestībām. Magi barojas no cilvēku klātbūtnes un
uztur vispārēju apmierinātības un vienotības sajūtu tautā. Šķiet,
ka visi ir laimīgi, tomēr kāds mags tiek nogalināts un, Vegai
pamazām mēģinot atšķetināt notikušo, atklājas slēptas kaislības,
pārdzīvojumi, dusmas, vientulība un izvēles trūkums. Izrādās, ka
pilsētiņa tāds zelta būris vien ir. Jāsaka, ka pirmajā brīdī es
Vegas izvēli nesapratu. Man vajadzēja kādu brīdi, lai aptvertu
kāpēc viņai šāda mierīga labklājība nav pieņemama. Vai mēs izejam
uz kompromisiem, meklējam ērtus attaisnojumus savai darbībai vai
bezdarbībai, vai tomēr nepakļaujamies, saglabājam pašcieņu,
neatkarību, ideālus un ejam pa grūtāko ceļu, kas sniedz gara
brīvību? Jeb tā ir vienkārši bēgšana no sevis un citiem?
Vispār ar „Mirušie
nepiedod” ir tā savādi. Nespēju atrauties no grāmatas,
bet pēc izlasīšanas pirmajā brīdī domāju – ļoti ok, bet ne tāda, ko
es gribētu saglabāt savā grāmatplauktā (maz vietas *skumji
nopūšas*). Tomēr izlasīto nespēju aizmirst, ik pa laikam domās pie
tā atgriezos un pamazām man romāns patīk aizvien vairāk. Vajadzēs
no plaukta izmest ko citu…. Varbūt, ka vajadzētu pārlasīt, jo man
ir sajūta, ka kādas nianses esmu palaidusi garām. Man šķiet, ka
Vega ir labi izdevies tēls – stipra, spējīga pieņemt grūtus
lēmumus, izmisusi, vientuļa, iekšēju konfliktu plosīta, gudra,
vērīga, ar potenciālu mīlēt, ja vien ļausies šīm jūtām. Es labprāt
lasītu par Vegas turpmākajām gaitām vai viņas bērnību.
Tu nespēj piedot, tu nespēj aizmirst. Tāpēc tu aizej. Un ceri, ka pāries.
Diemžēl, dažkārt varoņu rīcība šķita pārāk….kā to lai tā labāk
pasaka….”pašsaprotama”. Tā it kā viņiem viss būtu skaidrs un
lasītājam nav obligāti jāsaprot. Viņi kaut ko dara, kaut kur
steidzas, pārlec no notikuma uz notikumu. Pietrūka pagātnes fona,
lai saprastu kāpēc viss notiek tā kā notiek. Bet varbūt tas tieši
ir labi. Liek domāt, analizēt izjūtas. Nav jau viss jāielej
lasītājam ar karoti mutē. Domāju tāpēc pēc pārdomu laika man romāns
patīk labāk nekā sākumā un šķiet maģiskāks, dziļāks. Ja autore
gribētu, ir pietiekoši daudz neatbildētu jautājumu, dažādu
iespējamību (kāda izaug Ange, kā un vai turpinās Vegas sarežģītā
saikne ar Zaku, kā klājas Vegai, kāpēc magi nedrīkst slēpt savas
spējas un kas notiek, ja tā dara, un tā tālāk, ), ko attīstīt
nākamajā grāmatā un pārvērst to par sēriju.
Neskatoties uz dažām niansēm, kuras man gribētos citādāk, kopumā
“Mirušie nepiedod” ir ļoti patīkams fantāzijas romāns, kurš mani
savaldzināja, rosināja iztēli, ne reizi nelika justies neveikli
autores vai varoņu dēļ un atstāja ar sajūtu – gribu vēl. Domāju, ka
romāns noteikti patiks fantāzijas cienītājiem.
Vērtējums: 4/5
Mairita Gurova, gramatas.wordpress.com, 22.07.2013.
