Grāmatas " Pirms es krītu " galvenā varone Samanta (Sema) Kingstone ir viena no skolas populārākajām meitenēm. Viņai ir trīs tikpat populāras draudzenes Lindsija, Elija un Elodija, skolas stilīgākais puisis Robs Kokrans un pats labākais, ko var piedāvāt Tomasa Džefersona vidusskola. Viņas var atļauties darīt visu, kas ienāk prātā, un pirmkursnieces pat baidās uz viņu pusi paskatīties. Ir piektdiena, 12. februāris, Amora diena un vakarā notiek ballīte Kenta Makfulera mājās. Tai jābūt kārtējai lieliskai dienai, bet tā izrādās pēdējā. Tomēr Semai tiek dota iespēja septiņas reizes piektdienu izdzīvot vēlreiz. Kas īsti notika? Kādi patiesībā ir cilvēki viņai apkārt? Kas patiesībā ir svarīgs dzīvē? Vai ko iespējams mainīt? Ko tu darītu, ja tev būtu atlikusi tikai viena diena?

Sema mēģina rast atbildes uz šiem jautājumiem. Sākumā lai vienkārši dabūtu savu dzīvi atpakaļ. Vēlāk, lai darītu to, kas patiešām svarīgs un būtu tā, kas patiesībā visu laiku bijusi. Viņa saprot cik ļoti mīl ikdienas sīkumus un savu ģimeni, ko nozīmē mīlestība un, ka katrs sīkums var notikumus pavērst tai vai citā virzienā. Man patika Sema, viņas vēlme iekļauties, apjukums un personības izaugsme.  Priecājos, ka viņa spēja saprast savas kļūdas un centās labot notikušo.

Visa tā lūzeru, dīvaiņu, atšķirīgo skolas biedru apsmiešana, kas līdz šim likusies pareiza un nekaitīga, izrādās ar tālejošām sekām un saknes tai meklējamas Lindsijas (kura ir tāda kā draudzeņu barvede) bērnībā.

Viņa baidās, ka citi sapratīs – viņa izliekas, nemitīgi blefo, tēlo, ka visu kontrolē, lai gan patiesībā iet uz priekšu klupdama un krizdama tāpat kā mēs visi.

Būtu labāk, ja viņa tiešām Annu ienīstu. Jo šie četri burti daudz ko nozīmē. Ir nozīmējuši.

Vispār grāmatas varoņi ir tipiski vidusskolnieki – dzer, pīpē, tusē, cenšas būt par kaut ko, daži ir populāri, daži velkas populārajiem astē, daži ir neveiksminieki, kurus pārējie apsmej. Pats traģiskākais tēls ir Džuljeta Saiksa, psihomaniaks, kuras dzīvi Lindsija un pārējās ir padarījušas par elli. Tai pašā laikā ir Semas māsa Izija, kura negrib koriģēt šļupstēšanu, jo tad taču viņa nebūšot viņa pati un Semas bērnības draugs Kents, kurš ģērbjas dīvaini, redz cauri Semas maskai un īpaši necenšas iekļauties skolas “zelta jaunatnes” lokā, viņam pietiek pašapziņas stāvēt tam pāri. Viss ir tik patiesi un dzīvīgi, ka reizēm liek nodrebēt.

Mazliet baidījos par savu izvēli, jo par “Delīriju” man ir dalītas jūtas, un pieļāvu, ka būs viena no retajām negatīvajām atsauksmēm. Tomēr “Pirms es krītu” izrādījās pārsteidzoši laba. Neticami, ka tas ir Oliveras pirmais romāns.  Septiņas reizes atkārtot vienas dienas notikumus varētu likties garlaicīga ideja, tomēr šeit no garlaicības nav ne miņas. Katru dienu atklājas jauni fakti, citas nianses, Sema mainās un līdz ar to arī notikumi attīstās mazliet savādāk. Grāmata, kas virspusēji ir vienkārša, patiesībā uzrunā un liek domāt. Šī drausmīgā vēlme iekļauties. Nežēlība pret atšķirīgajiem. Fokuss uz lietām un vērtībām, kas ir absolūti mazvērtīgas. Pašapziņas trūkums. Dzīves izniekošana….Oliverai ir izdevies aizraujošs stāsts, ko vajadzētu izlasīt visiem jauniešiem.

Vērtējums: 4,5/5

Mairita Gurova, http://gramatas.wordpress.com, 1.11.2012.