Grāmata “Vieda vīra bailes” – “Karaļkāvēja hronikas” otrā diena – turpina grāmatā “Vēja vārds” aizsākto stāstu. Tā vēsta par notikumiem, kuri saasina Kvouta konfliktu ar nozīmīgu aristokrātijas pārstāvi un piespiež viņu uz laiku atstāt Universitāti, lai meklētu laimi citās zemēs. Palicis viens, bez naudas un pajumtes, Kvouts aizceļo uz Vintasu, kur drīz tiek ierauts galma intrigās. Visu šo laiku Kvouts meklē atbildes, pūloties atklāt patiesību par noslēpumaino Amiru, čandriāniem un savu vecāku nāvi. (no oficiālās anotācijas)

(Ja neesat vēl lasījuši “Vēja vārdu”, tad iesaku jums sākt ar to un palasīt manu atsauksmi, jo par otro daļu rakstīju ar domu, ka pirmā ir lasīta un tāpēc saprotams par ko runāju.)

Divas nedēļas es nesteidzīgi “klausījos” Kvouta stāstā par mācībām universitātē un piedzīvojumiem, kas seko, kad viņš spiests paņemt mācībās pārtraukumu. Šos piedzīvojumus iezīmē gan panākumi, gan neveiksmes un tie ātri pārtop par aizraujošiem stāstiem, ko stāsta krogos un pie ugunskuriem. Cerēju ko vairāk uzzināt par Bastu, bet viņš palika tikpat noslēpumains, izdarot vien dažus spožus “uznācienus”.

Ir labi, ka Kvouts dabū dažu labu punu pierē, jo viņa lepnums aug līdz ar viņa spējām, tomēr ātrāk par saprātu, un tas ne vienmēr ir labi. Tieši lepnums ir tā “degviela”, kas rada nepatikšanas. Tomēr mūsu sarkanmatainais, dedzīgais melis ir kā kaķis ar deviņām dzīvībām. Turklāt ļoti lunkanu mēli un asu prātu. Reizēm viņa patmīlība, iedomība un alkas pēc atzinības kļūst gandrīz smieklīgas, bet tās ir tikai bruņas, aiz kurām slēpt vientulību, bailes un skumjas.

Rotfuss raksta tā, ka es būtu gatava lasīt arī viņa iepirkumu sarakstu, tomēr par Fae valstību viņš varēja uzrakstīt labāk, savādāk, vairāk. Fae valstībā pavadītais laiks ir mierīgs, sapņains un skaists. Tik mierīgs, ka to varēja saīsināt, jo Kvouta jūsmošana par Felurianu sāka atkārtoties un nekas cits īsti nenotiek. Var jau saprast – jauns puisis, pasaku zemes skaistule, hormoni un viss pārējais…. Šķiet, ka man labāk patīk Kvouts, kuram dzīve sit pa pakrūti, bet viņš tai atkal un atkal parāda vidējo pirkstu. Palika sajūta, ka autors nav izmantojis visu vietas potenciālu. Varbūt tas darīts ar nolūku, ka Kvouts trešajā daļā atgriezīsies turp un sastaps citas fae būtnes? Nezinu, tas ir tikai mans minējums.

Interesanti, ka Dennas noslēpumainā patrona, čandriānu un Amira ordeņa meklējumi sāk līdzināties kriminālintrigai. Tās informācijas druskas, ko Kvoutam izdodas savākt, vedina izdarīt vairākus satraucošus (un droši vien nepatiesus) secinājumus. Tas mudina ar vēl lielāku nepacietību gaidīt trešo daļu. Kamēr to izdos latviski, mierīgi varēs paspēt vēlreiz izlasīt pirmās divas daļas, jo angliski “The Doors of Stone” sola ap 2015. gada vidu, bet Rotfuss jau vairākkārt ir pārlicis aptuveno datumu un nekas viņu netraucē to izdarīt vēlreiz.

“Vieda vīra bailes”, tāpat kā pirmo daļu “Vēja vārds”, var lasīt alkatīgi, ar aizturētu elpu, dažās dienās. Var lasīt arī savādāk – lēnām, nesteidzīgi, pa gabaliņam katru dienu, lai paildzinātu baudu. Jebkurā gadījumā, kad aizvērsiet pēdējo lapaspusi, jums būs sajūta, ka esat lietojuši zāles pret realitāti un tās izrādījušās atkarību izraisošas.

Grāmata “Vieda vīra bailes” – “Karaļkāvēja hronikas” otrā diena – turpina grāmatā “Vēja vārds” aizsākto stāstu. Tā vēsta par notikumiem, kuri saasina Kvouta konfliktu ar nozīmīgu aristokrātijas pārstāvi un piespiež viņu uz laiku atstāt Universitāti, lai meklētu laimi citās zemēs. Palicis viens, bez naudas un pajumtes, Kvouts aizceļo uz Vintasu, kur drīz tiek ierauts galma intrigās. Visu šo laiku Kvouts meklē atbildes, pūloties atklāt patiesību par noslēpumaino Amiru, čandriāniem un savu vecāku nāvi. (no oficiālās anotācijas)

(Ja neesat vēl lasījuši “Vēja vārdu”, tad iesaku jums sākt ar to un palasīt manu atsauksmi, jo par otro daļu rakstīju ar domu, ka pirmā ir lasīta un tāpēc saprotams par ko runāju.)

Divas nedēļas es nesteidzīgi “klausījos” Kvouta stāstā par mācībām universitātē un piedzīvojumiem, kas seko, kad viņš spiests paņemt mācībās pārtraukumu. Šos piedzīvojumus iezīmē gan panākumi, gan neveiksmes un tie ātri pārtop par aizraujošiem stāstiem, ko stāsta krogos un pie ugunskuriem. Cerēju ko vairāk uzzināt par Bastu, bet viņš palika tikpat noslēpumains, izdarot vien dažus spožus “uznācienus”.

Ir labi, ka Kvouts dabū dažu labu punu pierē, jo viņa lepnums aug līdz ar viņa spējām, tomēr ātrāk par saprātu, un tas ne vienmēr ir labi. Tieši lepnums ir tā “degviela”, kas rada nepatikšanas. Tomēr mūsu sarkanmatainais, dedzīgais melis ir kā kaķis ar deviņām dzīvībām. Turklāt ļoti lunkanu mēli un asu prātu. Reizēm viņa patmīlība, iedomība un alkas pēc atzinības kļūst gandrīz smieklīgas, bet tās ir tikai bruņas, aiz kurām slēpt vientulību, bailes un skumjas.

Rotfuss raksta tā, ka es būtu gatava lasīt arī viņa iepirkumu sarakstu, tomēr par Fae valstību viņš varēja uzrakstīt labāk, savādāk, vairāk. Fae valstībā pavadītais laiks ir mierīgs, sapņains un skaists. Tik mierīgs, ka to varēja saīsināt, jo Kvouta jūsmošana par Felurianu sāka atkārtoties un nekas cits īsti nenotiek. Var jau saprast – jauns puisis, pasaku zemes skaistule, hormoni un viss pārējais…. Šķiet, ka man labāk patīk Kvouts, kuram dzīve sit pa pakrūti, bet viņš tai atkal un atkal parāda vidējo pirkstu. Palika sajūta, ka autors nav izmantojis visu vietas potenciālu. Varbūt tas darīts ar nolūku, ka Kvouts trešajā daļā atgriezīsies turp un sastaps citas fae būtnes? Nezinu, tas ir tikai mans minējums.

Interesanti, ka Dennas noslēpumainā patrona, čandriānu un Amira ordeņa meklējumi sāk līdzināties kriminālintrigai. Tās informācijas druskas, ko Kvoutam izdodas savākt, vedina izdarīt vairākus satraucošus (un droši vien nepatiesus) secinājumus. Tas mudina ar vēl lielāku nepacietību gaidīt trešo daļu. Kamēr to izdos latviski, mierīgi varēs paspēt vēlreiz izlasīt pirmās divas daļas, jo angliski “The Doors of Stone” sola ap 2015. gada vidu, bet Rotfuss jau vairākkārt ir pārlicis aptuveno datumu un nekas viņu netraucē to izdarīt vēlreiz.

“Vieda vīra bailes”, tāpat kā pirmo daļu “Vēja vārds”, var lasīt alkatīgi, ar aizturētu elpu, dažās dienās. Var lasīt arī savādāk – lēnām, nesteidzīgi, pa gabaliņam katru dienu, lai paildzinātu baudu. Jebkurā gadījumā, kad aizvērsiet pēdējo lapaspusi, jums būs sajūta, ka esat lietojuši zāles pret realitāti un tās izrādījušās atkarību izraisošas.

Vērtējums: 5/5

Mairita Gurova, gramatas.wordpress.com, 28.10.2014.