Grāmatas "
Tumsas kreisā roka " galvenais varonis
miermīlīgas starpplanētu savienības Ekumēnes sūtnis Dženli Ai
atceļo uz attālu planētu Getena, ko vietējo sauc par Ziemu.
Planētas nosaukums ir klimatiskajiem apstākļiem atbilstošs – valda
ledus laikmets, ziemā visu klāj 3 m bieza sniega sega un pamatīgs
spelgonis, bet vasaras vairāk līdzinās drēgnam rudenim. Dženli Ai
sastopas ar savādu pasauli, kurā valda aukstums un klusums, un
cilvēki sevī apvieno sievišķo un vīrišķo. Vietējie īsti netic
citplanētieša draudzīgajiem nodomiem un sadarbības piedāvājumam, un
Dženli Ai sanāk paviesoties gan karaļnamā, gan koncentrācijas
nometnē, ko dēvē par fermu, lai smagā ceļā pāri ledājam nokļūtu
atpakaļ sākumpunktā.
Sižets ir vienkāršs un tai pašā laikā dziļu domu pilns. Varbūt
kādam grāmata liksies par lēnu un mierīgu, bet man šis miers šķita
burvīgs. Viss romāns sastāv no Dženli Ai ziņojuma Ekumēnei un tāpēc
ir attīrīts no pārlieka jūtīguma. Vēl ir kārhaidieša Estravena
dienasgrāmatas piezīmes un dažas Ziemas teikas un nostāsti. Lasot
citu atsauksmes, sabijos, ka darbs būs smagi lasāms, bet manas
bailes izrādījās nepamatotas. Tieši šī mierīgā atskaites stila dēļ
pat smagākie notikumi bija emocionāli viegli pieņemami. Tai pašā
laikā ik uz soļa nācās apstāties, lai apdomātu izlasīto. Vispirms,
lai aptvertu svešādo pasaules un laika uzbūvi, pēc tam – lai
izprastu geteniešu domāšanu un politiku. Domāju, ka man gāja tāpat
kā Dženli Ai, kurš pat pēc pāris gadiem nevarēja pilnībā izprast,
ko nozīmē šifgretors un kemmers. Pēc teikuma, ka karalis ir
stāvoklī un gaida bērnu, man bija sajūta, ka smadzenes drusku
uzkaras. Šai grāmatai jāpieiet ar atvērtu prātu un sirdi. Un tā
mūžīgā salšana…. Man Dženli bija žēl. Le Gvina Getenu radījusi tik
patiesu, ka viegli noticēt šādas vietas eksistencei. Dženli un
Estravenam ceļojot pāri ledājam, man gribējās satīties ciešāk
segā.
Getenas dienas kārtību, cilvēku domāšanu, ekonomiku, politiku
nosaka trīs jau pieminētās lietas: ziema, šifgretors un kemmers.
Ēkas būvētas tā, lai šauri logi paceltos virs sniega segas, ceļi
ziemā tiek blietēti nevis rakti, aktīva tirdzniecība notiek tikai
siltajos mēnešos, telpas pārsvarā sabiedriskas nevis
individuālas. Dženli Ai bieži šķiet, ka getenieši noklusē
lietas, viņam grūti tiem uzticēties un saprast politiskās intrigas.
Politika un savstarpējā saskarsme stipri atkarīga no šifgretora –
lepnuma, prestiža, statusa, goda: “Uz šī netulkojamā jēdziena
balstījās visi sabiedrības procesi gan Kārhaidā, gan citur uz
Getenas”. Šī šifgretora dēļ Dženli un Estravens dažādi saprot
kopīgās sarunas. Kemmers un kemmerings tomēr ir visgrūtāk
saprotamās lietas. Apmēram 21 dienu mēnesī getenieši ir bezdzimuma
būtnes, tad sākas kemmers. Tie, kas ir kemmerā, tās dienas nestrādā
un nodarbojas ar savu seksuālo vajadzību apmierināšanu vai nu ar
savu kemmeringu (tādu kā neoficiālu partneri ar kuru ir kopīgi
bērni) vai jebkuru citu, kurš iepaticies un piekritis. Geteniešiem
šķiet, ka Dženli ir kemmerā visu laiku, viņiem tas šķiet pretīgi un
tā dēļ Dženli spiests izciest nepatīkamus mirkļus. Uzjautrinošs ir
brīdis beigās, kad Dženli viņa rases ļaudis šķiet jocīgāki un
nepatīkamāki par geteniešiem.
Le Gvinas radītā pasaule ir tik savāda un vienlaikus normāla, ka
grūti aprakstīt, sākumā grūti pieņemt, bet pēc tam negribas no tās
šķirties. Šo grāmatu varētu nosaukt par antropoloģisku ceļojumu un
katrs tajā atradīs ko savu, jo rakstniece skar ētikas, politikas un
filozofijas jautājumus, kas ir aktuāli arī šeit un tagad. Lai visu
saprastu, grāmata ir jāizlasa vismaz divreiz lēni baudot katru
teikumu. Esmu laimīga, ka varēšu šo grāmatu nolikt savā plauktā,
paņemt rokās un pārlasīt. Starp citu, tulkojums man šķiet ļoti
labs, absolūti netraucējošs, vārdi plūst bez aizķeršanās.
Nobeigumam no Estravena sarunas:
" Nē, ar patriotismu es nedomāju mīlestību. Es domāju bailes.
Bailes no svešā. Un tas izpaužas politiski, nevis poētiski – naidā,
sāncensībā, iebrukumos."
Vērtējums: 5/5. Iesaku pamēģināt arī tiem, kas ar zinātniskās
fantastikas un fantāzijas žanru ir uz jūs. Nav nekādu rūķu, pūķu,
burvju un starpgalaktiku karu. Un galu galā, kā vēsta sena
geteniešu leģenda: “gaisma ir tumsas kreisā roka”. Mums ir jāpazīst
tumsa, lai pazītu gaismu un gaisma bez tumsas nav iespējama. Par to
ir vērts lasīt un padomāt.
Mairita Gurova, http://gramatas.wordpress.com, 01.10.2012.