Septembrī un oktobrī rakstīju par divām pirmajām daļām no nesen izdotās Lauras Dreižes fantāzijas triloģijas “Danse Macabre” ( “Deja ar nāvi”, “Zem mākslīgām zvaigznēm” ), tad nu pienācis laiks trešajai, noslēdzošajai grāmatai “Debesu lauskas”, pie kuras tiku, pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Nepārstāstīšu visus iepriekšējos notikumus, ja ir vēlme, ar tiem var iepazīties, izlasot atsauksmes, vai vēl labāk, uzreiz ķerties pie grāmatām, nelasot pat aizmugurējo vāku anotācijas, lai saglabātu pārsteiguma momentu.

Tātad otrā daļa noslēdzās brīdī, kad Viktorija Elingtona ir palikusi viena pati Lejaslondonas pirātu gūstā bez sava sabiedrotā Taniela Glāsa, kurš ir aizrauts uz elli izciest sodu par nepakļaušanos. Apstiprinot ilgi apspēlētās bažas, nokrīt pirmā no Augšlondonas platformām, izraisot vispārēju sajukumu, kuru savtīgos nolūkos vēlas izmantot pirātu kapteine Džezebela, uzbrūkot un sagrābjot Augšlondonu. Mērķis gan ātri mainās, tiklīdz platformas sāk krist viena pēc otras un nākas glābt dzīvību. Marķīze Vinčestere piedāvā parlamentam savu palīdzību un sola atrisināt Augšlondonas dzinēju problēmu un apturēt platformu krišanu, tomēr viņas nodomi nav skaidri un Viktorija ir pārliecināta, ka marķīzei padomā kas nelāgs un viņa ir jāaptur.

Šo daļu izlasīju daudz ātrāk par abām pārējām, iespējams, tāpēc, ka notikumi risinājās straujāk un sekot līdzi varoņu gaitām kļuva arvien interesantāk. Un notikumu ir patiešām daudz, ko tik visu Viktorija paspēj sadarīt (maiteklis) – i draudzeni no nāves izglābt, i mīļoto no elles izvest, i brāli ar māsīcu pieķert interesantā nodarbē, i parlamenta sēdē ielavīties un ar pirātiem satusēt.

Šķiet, ka uz visu raibo notikumu fona, Augšlondonas krišana paliek stipri otrajā plānā. Tā arī netapa skaidra ļaundara motivācija, kāpēc tas viss. Un ko tad viņa ar tiem dzinējiem ķimerējās beigās, ja jau pati bija sabojājusi, kāpēc nepārcēlās uz drošāku vietu. Ja gribēja ko labot un saņemt to, ko parlaments apsolīja, kāpēc tas tā arī neizdevās.

Intelektuālā ļaundara Misteriuma tēls ir ļoti labi nostrādāts, viņa motivācija ir skaidra un uz savu mērķi viņš iet, par spīti visam, ne tā kā Viktorija, kas mētājas apkārt visur citur un savus mērķus maina tik bieži kā zeķes. Atzīstami ir iekļaut stāstā atsevišķas ainas no Misteriuma pagātnes, tādējādi padziļināti ļaujot lasītājam iepazīt to, kas veido ļaundari par ļaundari. Bieži vien tas ir kas tāds, kas ļauj lasītājam zināmā mērā attaisnot un saprast slikto tēlu rīcību, just līdzi un tiklīdz lasītājs jūt līdzi tēliem, viņš jau ir savažots un ievilkts stāstā. Patika arī Piķis, it sevišķi tas, kā viņam veicās ar iekļūšanu Augšlondonas augstākajā sabiedrībā.

Nezinu gan, vai Viktorijas tēls ir attīstījies un nobriedis, par to maz kas liecina, jo viņa joprojām mētā solījumus pa labi un pa kreisi šaubīgām personām, pati nezinot, ko sola, un uzmet lūpu katrreiz, kad Taniels uz viņu nepaskatās pietiekami bieži.

Principā šķita, ka beigu atrisinājums ir pārāk strauji izklāstīts un sasteigts, noteikti prasījās padziļināt atsevišķus kritiskos stāsta virzības momentus, attīstīt konfrontāciju ar ļaundari, izveidot garākas “salabšanas” ainas, vairāk momentu ar otrā plāna tēliem un to savstarpējām attiecībām – Alberts un Lotija,  Teo, Piķis utml. Protams, laba grāmata nekad nebūs gana bieza, lasītājs vienmēr to aprīs ātri un mazuma piegarša tāpat būs, taču kārtīga pabeigtības sajūta derēja.

Galvenā sižetiskā nesakritība, ko daudzi lasītāji atkoda jau pirmajā grāmatā – pīlāri starp Lejaslondonu un Augšlondonu būtu sabrukuši, ja augšējās platformas lēnām krīt, kā tika minēts, tātad vienmēr rūpīgi jāpiestrādā pie detaļām, izanalizējot visas darbības un notikumu cēloņsakarības, lai nerastos tamlīdzīgas neatbilstības.

Piedzīvojumu kāriem jaunu lasītāju prātiem grāmata (triloģija) būs uhh, ļoti laba. Galu galā te ir viss, kas piederas aizraujošam fantāzijas darbam – noslēpumi, burvestības, mīlestība, ir daži saistoši tēli, savdabīga darbības vide un neizpaliek arī zaudējumi un sāpes. Gribu uzteikt autores rakstības stilu, kas ļauj uzburt prātā reālistiskas ainas, kā arī uzdrīkstēšanos pievērsties tēmai (steampunk), kas Latvijā vēl nav ne populāra, ne pietiekami pazīstama. Kopumā triloģija sava žanra ietvaros ir laba. Galvenais, lai jaunieši lasītu, jo pateicoties Laurai, latviešu fantāzijas grāmatu kaudze ir vērā ņemama. Un cerēsim, ka būs vēl un būs vēl labāk.

Māra Bitāne, valkiira.wordpress.com, 17.11.2015.