Septembrī un oktobrī rakstīju par divām pirmajām daļām no nesen
izdotās Lauras Dreižes fantāzijas triloģijas
“Danse Macabre” (
“Deja ar nāvi”,
“Zem mākslīgām zvaigznēm” ), tad nu pienācis
laiks trešajai, noslēdzošajai grāmatai
“Debesu lauskas”, pie kuras tiku, pateicoties
izdevniecībai Zvaigzne ABC.
Nepārstāstīšu visus iepriekšējos notikumus, ja ir vēlme, ar tiem
var iepazīties, izlasot atsauksmes, vai vēl labāk, uzreiz ķerties
pie grāmatām, nelasot pat aizmugurējo vāku anotācijas, lai
saglabātu pārsteiguma momentu.
Tātad otrā daļa noslēdzās brīdī, kad Viktorija Elingtona ir
palikusi viena pati Lejaslondonas pirātu gūstā bez sava sabiedrotā
Taniela Glāsa, kurš ir aizrauts uz elli izciest sodu par
nepakļaušanos. Apstiprinot ilgi apspēlētās bažas, nokrīt pirmā no
Augšlondonas platformām, izraisot vispārēju sajukumu, kuru savtīgos
nolūkos vēlas izmantot pirātu kapteine Džezebela, uzbrūkot un
sagrābjot Augšlondonu. Mērķis gan ātri mainās, tiklīdz platformas
sāk krist viena pēc otras un nākas glābt dzīvību. Marķīze
Vinčestere piedāvā parlamentam savu palīdzību un sola atrisināt
Augšlondonas dzinēju problēmu un apturēt platformu krišanu, tomēr
viņas nodomi nav skaidri un Viktorija ir pārliecināta, ka marķīzei
padomā kas nelāgs un viņa ir jāaptur.
Šo daļu izlasīju daudz ātrāk par abām pārējām, iespējams, tāpēc, ka
notikumi risinājās straujāk un sekot līdzi varoņu gaitām kļuva
arvien interesantāk. Un notikumu ir patiešām daudz, ko tik visu
Viktorija paspēj sadarīt (maiteklis) – i draudzeni no nāves
izglābt, i mīļoto no elles izvest, i brāli ar māsīcu pieķert
interesantā nodarbē, i parlamenta sēdē ielavīties un ar pirātiem
satusēt.
Šķiet, ka uz visu raibo notikumu fona, Augšlondonas krišana paliek
stipri otrajā plānā. Tā arī netapa skaidra ļaundara motivācija,
kāpēc tas viss. Un ko tad viņa ar tiem dzinējiem ķimerējās beigās,
ja jau pati bija sabojājusi, kāpēc nepārcēlās uz drošāku vietu. Ja
gribēja ko labot un saņemt to, ko parlaments apsolīja, kāpēc tas tā
arī neizdevās.
Intelektuālā ļaundara Misteriuma tēls ir ļoti labi nostrādāts, viņa
motivācija ir skaidra un uz savu mērķi viņš iet, par spīti visam,
ne tā kā Viktorija, kas mētājas apkārt visur citur un savus mērķus
maina tik bieži kā zeķes. Atzīstami ir iekļaut stāstā atsevišķas
ainas no Misteriuma pagātnes, tādējādi padziļināti ļaujot lasītājam
iepazīt to, kas veido ļaundari par ļaundari. Bieži vien tas ir kas
tāds, kas ļauj lasītājam zināmā mērā attaisnot un saprast slikto
tēlu rīcību, just līdzi un tiklīdz lasītājs jūt līdzi tēliem, viņš
jau ir savažots un ievilkts stāstā. Patika arī Piķis, it sevišķi
tas, kā viņam veicās ar iekļūšanu Augšlondonas augstākajā
sabiedrībā.
Nezinu gan, vai Viktorijas tēls ir attīstījies un nobriedis, par to
maz kas liecina, jo viņa joprojām mētā solījumus pa labi un pa
kreisi šaubīgām personām, pati nezinot, ko sola, un uzmet lūpu
katrreiz, kad Taniels uz viņu nepaskatās pietiekami bieži.
Principā šķita, ka beigu atrisinājums ir pārāk strauji izklāstīts
un sasteigts, noteikti prasījās padziļināt atsevišķus kritiskos
stāsta virzības momentus, attīstīt konfrontāciju ar ļaundari,
izveidot garākas “salabšanas” ainas, vairāk momentu ar otrā plāna
tēliem un to savstarpējām attiecībām – Alberts un Lotija,
Teo, Piķis utml. Protams, laba grāmata nekad nebūs gana bieza,
lasītājs vienmēr to aprīs ātri un mazuma piegarša tāpat būs, taču
kārtīga pabeigtības sajūta derēja.
Galvenā sižetiskā nesakritība, ko daudzi lasītāji atkoda jau
pirmajā grāmatā – pīlāri starp Lejaslondonu un Augšlondonu būtu
sabrukuši, ja augšējās platformas lēnām krīt, kā tika minēts, tātad
vienmēr rūpīgi jāpiestrādā pie detaļām, izanalizējot visas darbības
un notikumu cēloņsakarības, lai nerastos tamlīdzīgas
neatbilstības.
Piedzīvojumu kāriem jaunu lasītāju prātiem grāmata (triloģija) būs
uhh, ļoti laba. Galu galā te ir viss, kas piederas aizraujošam
fantāzijas darbam – noslēpumi, burvestības, mīlestība, ir daži
saistoši tēli, savdabīga darbības vide un neizpaliek arī zaudējumi
un sāpes. Gribu uzteikt autores rakstības stilu, kas ļauj uzburt
prātā reālistiskas ainas, kā arī uzdrīkstēšanos pievērsties tēmai
(steampunk), kas Latvijā vēl nav ne populāra, ne pietiekami
pazīstama. Kopumā triloģija sava žanra ietvaros ir laba. Galvenais,
lai jaunieši lasītu, jo pateicoties Laurai, latviešu fantāzijas
grāmatu kaudze ir vērā ņemama. Un cerēsim, ka būs vēl un būs vēl
labāk.
Māra Bitāne, valkiira.wordpress.com, 17.11.2015.