Katra jauna grāmata latviešu fantāzijas žanrā ir īpašs notikums
un ja vēl gaidāma triloģija, tad jau ir iemesls nelielai vētrai
latviešu literatūras lauciņā. Divdesmit piecus gadus vecā Laura
Dreiže, kuras rakstnieces kontā jau ir četras izdotas grāmatas
(“Pūķa dziesma”,
“Nepabeigtais
skūpsts”, “Naktstauriņš”,
“Laimes
monitorings”), šim pulciņam pievienojusi triloģiju
“Danse Macabre”. Pirmā daļa
“Deja ar Nāvi” iznākusi 7.septembrī izdevniecībā
“Zvaigzne ABC” un pārējās divas daļas tiks izdotas secīgi 7.oktobrī
un 7.novembrī. No līdz šim izdotajiem Lauras Dreižes garadarbiem
esmu pilnībā izlasījusi “Naktstauriņu” un apmēram trešo daļu no
“Laimes monitoringa” (publicētu internetā lasīšanas forumā).
1869.gads, Londona. Pēc 1666.gada ugunsgrēka Londona ar maģijas
palīdzību sadalīta divās daļās – krāšņā un turīgā Augšlondona
pacelta augstu debesīs, savukārt zem tās esošā Lejaslondona grimst
nabadzībā. 18 gadus vecā Viktorija Roze Elingtona ir pārliecināta,
ka viņas tēvs, Londonas arhimags, nav miris tādos apstākļos, kā
tiek apgalvots, un cer, ka iekļūšana Karaliskajā Maģijas akadēmijā,
kur tēvs savulaik strādājis par rektoru, palīdzēs noskaidrot
patiesību. Un tas nekas, ka akadēmijā uzņem tikai zēnus.
Viktorija pārtop par Viktoru Elingtonu un uzsāk maģijas
mācības prestižajā burvju skolā Augšlondonā. Kā jau gaidāms, ceļš
uz patiesību ved caur dažādu grūtību pārvarēšanu, tumšu noslēpumu
šķetināšanu, draugu iegūšanu un atkal zaudēšanu, noklausītām
sarunām skolas gaiteņos un pārsteidzošiem atklājumiem, kuri atklās
tādu patiesību, kādu, iespējams, Viktorija nemaz nevēlas
zināt.
Cik noprotu pēc šur tur lasītās informācijas, šī triloģija tiek
iekļauta steampunk kategorijā (Wikipedia: Steampunk refers to a
subgenre of science fiction and sometimes fantasy that incorporates
technology and aesthetic designs inspired by 19th-century
industrial steam-powered machinery). No minētās kategorijas līdz
šim esmu izlasījusi Cassandra Claire triloģiju “Infernal Devices”,
tā kā apmēram skaidrība būtu, kas gaidāms no šī žanra. “Dejā ar
nāvi” jau tiek ieskicēti daži atsevišķi izgudrojumi, ko darbina
maģija, un pieņemu, ka nākamajās daļās lasītāji gūs plašāku ieskatu
šādu izgudrojumu darbībā un pielietojumā gan labiem, gan ļauniem
nolūkiem.
Jau no paša sākuma, kopš uzzināju par šīs triloģijas drīzu
iznākšanu, mani ārkārtīgi sajūsmināja ideja par Augšlondonu un
Lejaslondonu un tāpēc nepiedodami maz ir aprakstītas abas vietas
tieši izskata un savstarpējā atšķirīguma ziņā. Ja neskaita
akadēmijā ierašanās dienu, galvenā varone pašā Augšlondonā klejo
tikai vienu reizi – kad dodas uz krogu un tas arī viss. Ja jau
Augšlondona ir krāšņa un valdzinoša, tad to arī gribētos uzzināt no
pašas grāmatas teksta, nevis tikai no aizmugurējā vāka. Par maz ir
sniegta informācija, kāda izskatās Lejaslondona un kādos apstākļos
mīt turienes iedzīvotāji, kā abas puses ir saistītas politiski un
ekonomiski. Iespējams, ka jauniešu un tīņu auditorijai, kam darbs
ir lielākoties domāts, galvenais ir darbības spraigums un gari
iztirzājumi šādai auditorijai nepiedienētu, tomēr ja atceramies
kaut vai Hariju Poteru, atminos, ka mani tieši sajūsmināja dažādu
vietu, pilsētas nostūru, vides apraksti, kuros vienmēr bija minētas
dažādas interesantas detaļas.
Maģija cilvēku var pacelt galvu reibinošos augstumos vai neatgriezeniski iznīcināt, un nekad nav zināms, kuru iespēju tā izvēlēsies.
Mazliet paturpinot šo pašu tēmu par stāsta detalizētību, šķiet,
ka virzība noris pārāk straujā tempā, īpaši neiedziļinoties
apkārtējās pasaules izskatā un atšķirīgumā no mūsu pierastās
ikdienības. Ja netiek pastiprināti aprakstīta apkārtējā vide, tad
nākas pieņemt tādu kā savu interpretāciju un līdz ar to autors
pazaudē iespēju pats saviem spēkiem uzburt lasītāja prātā vizuālas
ainas par savu iedomāto pasauli. Pieņemu, ka stāsts tikai iegūtu,
ja tiktu apaudzēts ar detaļām, vizuāli iespaidīgiem aprakstiem,
dziļāku ieskatu tēlu dzīvēs un raksturos, lai nebūtu tā, ka tēlu
bojāeja neizraisa gandrīz nekādas emocijas, jo lasītājs nav pat
paspējis tiem pieķerties.
Jā, attiecībā uz tēliem un galvenajiem varoņiem. Daudzi no tiem ir
diezgan prasmīgi izveidoti un paliek atmiņā. Taniels Glāss ir no
tiem literatūrā sastopamajiem tēliem, kuri parasti valdzina meiteņu
sirdis – tumšs, noslēpumains, skarbs un nepieejams. Būtu varējis
kļūt daudz interesantāks, ja vien netiktu pasniegts kā ļaunais, bet
jau pēc pāris nodaļām tik pat kā pazaudējis savu tumšo
noslēpumainību. Man patika Teodors un Šarlote. Viktorijas raksturs
īpaši nepārsteidz – tāds gaisīgs un pārdrošs, taču ir skaidrs, ka
bez zināmas devas pārdrošības un reizēm muļķīgas galvenās varones
rīcības nebūtu kas virza sižetu uz priekšu. Tēli ir viens no
galvenajiem labas literatūras stūrakmeņiem, tāpēc domāju, ka
autorei ir vērts pacensties savu darbu galveno varoņu meiteņu tēlus
veidot atšķirīgākus, kā noturīgākas personības, jo šobrīd neredzu
lielu atšķirību starp Eiveriju no “Laimes monitoringa”, Robinu no
“Naktstauriņa” un Viktoriju. Visām ir lieli mērķi, haotiska
plānošana un vēlme izzināt patiesību visiem līdzekļiem.
Par būtisku daļu literārajos darbos – romantisko sižeta līniju. Lai
arī kā blakuslieta, romantika nu jau ir gandrīz vai must have
ikvienā jauniešu auditorijai paredzētajā darbā. Nezinu, vai arī
citiem gadās sevi pieķert tamlīdzīgās pārdomās, bet attiecībā uz
potenciāli romantisko pāri mani ārkārtīgi mulsina apzīmējums –
vīrietis un meitene, jo uzreiz nāk prātā vecumu nesaderība. Tas
neiet kopā ar domu par romantiskām attiecībām un tāpēc ir grūti
emocionāli sasaistīties ar tēliem. Es kā lasītāja alkstu pati
izjust to emociju gammu, ko jūt vai sāk just varoņi (vai reizēm
just pat pirms galvenās varones), bet šoreiz tas kaut kā
izpalika.
Kopumā vērtējot darba izpildījumu, liels pluss autorei par to, ka
notikumi risinās spraigi, daži no tiem ir neparedzami un sagādāja
pārsteigumus – it sevišķi beigu epizode, kas noteikti liks vēlēties
pēc iespējas ātrāk dabūt savā īpašumā otro daļu!
Ar krietnu devu laba humora, ticamiem dialogiem, sevišķi bagātīgo
valodas lietojumu, saistošo darba uzbūvi (katras nodaļas
virsrakstam seko neliels paskaidrojums par tālākajiem notikumiem),
šis ir ļoti labs un aizraujošs fantāzijas darbs.
Ja Viktorijai vajadzēja izvēdināt galvu, viņa parasti devās pastaigāties dārzā vai garā izjādē, nevis piedzērās šaubīgas apkaimes vēl šaubīgākā krogā.
Ir ļoti vērtīgi un apsveicami, ka latviešu fantāzijas žanrs
pamazām atdzīvojas. Prieks, ka ir tādas autores kā Laura Dreiže,
kura ar katru savu nākamo darbu kļūst arvien prasmīgāka.
Meistarības un sižeta daudzveidības ziņā noteikti šo darbu vērtēju
augstāk par iepriekš izdotajiem autores darbiem.
Grāmata noteikti patiks jauniešiem un tiem, kurus valdzina
Viktorijas laikmets un fantāzijas apvāršņi.
Māra Bitāne, valkiira.wordpress.com, 14.09.2015.