Māra Bitāne: Laura Dreiže "Deja ar nāvi"

Katra jauna grāmata latviešu fantāzijas žanrā ir īpašs notikums un ja vēl gaidāma triloģija, tad jau ir iemesls nelielai vētrai latviešu literatūras lauciņā. Divdesmit piecus gadus vecā Laura Dreiže, kuras rakstnieces kontā jau ir četras izdotas grāmatas (“Pūķa dziesma”, “Nepabeigtais skūpsts”, “Naktstauriņš”, “Laimes monitorings”), šim pulciņam pievienojusi triloģiju “Danse Macabre”. Pirmā daļa “Deja ar Nāvi” iznākusi 7.septembrī izdevniecībā “Zvaigzne ABC” un pārējās divas daļas tiks izdotas secīgi 7.oktobrī un 7.novembrī. No līdz šim izdotajiem Lauras Dreižes garadarbiem esmu pilnībā izlasījusi “Naktstauriņu” un apmēram trešo daļu no “Laimes monitoringa” (publicētu internetā lasīšanas forumā).

1869.gads, Londona. Pēc 1666.gada ugunsgrēka Londona ar maģijas palīdzību sadalīta divās daļās –  krāšņā un turīgā Augšlondona pacelta augstu debesīs, savukārt zem tās esošā Lejaslondona grimst nabadzībā. 18 gadus vecā Viktorija Roze Elingtona ir pārliecināta, ka viņas tēvs, Londonas arhimags, nav miris tādos apstākļos, kā tiek apgalvots, un cer, ka iekļūšana Karaliskajā Maģijas akadēmijā, kur tēvs savulaik strādājis par rektoru, palīdzēs noskaidrot patiesību. Un tas nekas, ka akadēmijā uzņem tikai zēnus. Viktorija  pārtop par Viktoru Elingtonu un uzsāk maģijas mācības prestižajā burvju skolā Augšlondonā. Kā jau gaidāms, ceļš uz patiesību ved caur dažādu grūtību pārvarēšanu, tumšu noslēpumu šķetināšanu, draugu iegūšanu un atkal zaudēšanu, noklausītām sarunām skolas gaiteņos un pārsteidzošiem atklājumiem, kuri atklās tādu patiesību, kādu, iespējams, Viktorija nemaz nevēlas zināt.

Cik noprotu pēc šur tur lasītās informācijas, šī triloģija tiek iekļauta steampunk kategorijā (Wikipedia: Steampunk refers to a subgenre of science fiction and sometimes fantasy that incorporates technology and aesthetic designs inspired by 19th-century industrial steam-powered machinery). No minētās kategorijas līdz šim esmu izlasījusi Cassandra Claire triloģiju “Infernal Devices”, tā kā apmēram skaidrība būtu, kas gaidāms no šī žanra. “Dejā ar nāvi” jau tiek ieskicēti daži atsevišķi izgudrojumi, ko darbina maģija, un pieņemu, ka nākamajās daļās lasītāji gūs plašāku ieskatu šādu izgudrojumu darbībā un pielietojumā gan labiem, gan ļauniem nolūkiem.

Jau no paša sākuma, kopš uzzināju par šīs triloģijas drīzu iznākšanu, mani ārkārtīgi sajūsmināja ideja par Augšlondonu un Lejaslondonu un tāpēc nepiedodami maz ir aprakstītas abas vietas tieši izskata un savstarpējā atšķirīguma ziņā. Ja neskaita akadēmijā ierašanās dienu, galvenā varone pašā Augšlondonā klejo tikai vienu reizi – kad dodas uz krogu un tas arī viss. Ja jau Augšlondona ir krāšņa un valdzinoša, tad to arī gribētos uzzināt no pašas grāmatas teksta, nevis tikai no aizmugurējā vāka. Par maz ir sniegta informācija, kāda izskatās Lejaslondona un kādos apstākļos mīt turienes iedzīvotāji, kā abas puses ir saistītas politiski un ekonomiski. Iespējams, ka jauniešu un tīņu auditorijai, kam darbs ir lielākoties domāts, galvenais ir darbības spraigums un gari iztirzājumi šādai auditorijai nepiedienētu, tomēr ja atceramies kaut vai Hariju Poteru, atminos, ka mani tieši sajūsmināja dažādu vietu, pilsētas nostūru, vides apraksti, kuros vienmēr bija minētas dažādas interesantas detaļas.

Maģija cilvēku var pacelt galvu reibinošos augstumos vai neatgriezeniski iznīcināt, un nekad nav zināms, kuru iespēju tā izvēlēsies.

Mazliet paturpinot šo pašu tēmu par stāsta detalizētību, šķiet, ka virzība noris pārāk straujā tempā, īpaši neiedziļinoties apkārtējās pasaules izskatā un atšķirīgumā no mūsu pierastās ikdienības. Ja netiek pastiprināti aprakstīta apkārtējā vide, tad nākas pieņemt tādu kā savu interpretāciju un līdz ar to autors pazaudē iespēju pats saviem spēkiem uzburt lasītāja prātā vizuālas ainas par savu iedomāto pasauli. Pieņemu, ka stāsts tikai iegūtu, ja tiktu apaudzēts ar detaļām, vizuāli iespaidīgiem aprakstiem, dziļāku ieskatu tēlu dzīvēs un raksturos, lai nebūtu tā, ka tēlu bojāeja neizraisa gandrīz nekādas emocijas, jo lasītājs nav pat paspējis tiem pieķerties.

Jā, attiecībā uz tēliem un galvenajiem varoņiem. Daudzi no tiem ir diezgan prasmīgi izveidoti un paliek atmiņā. Taniels Glāss ir no tiem literatūrā sastopamajiem tēliem, kuri parasti valdzina meiteņu sirdis – tumšs, noslēpumains, skarbs un nepieejams. Būtu varējis kļūt daudz interesantāks, ja vien netiktu pasniegts kā ļaunais, bet jau pēc pāris nodaļām tik pat kā pazaudējis savu tumšo noslēpumainību. Man patika Teodors un Šarlote. Viktorijas raksturs īpaši nepārsteidz – tāds gaisīgs un pārdrošs, taču ir skaidrs, ka bez zināmas devas pārdrošības un reizēm muļķīgas galvenās varones rīcības nebūtu kas virza sižetu uz priekšu. Tēli ir viens no galvenajiem labas literatūras stūrakmeņiem, tāpēc domāju, ka autorei ir vērts pacensties savu darbu galveno varoņu meiteņu tēlus veidot atšķirīgākus, kā noturīgākas personības, jo šobrīd neredzu lielu atšķirību starp Eiveriju no “Laimes monitoringa”, Robinu no “Naktstauriņa” un Viktoriju. Visām ir lieli mērķi, haotiska plānošana un vēlme izzināt patiesību visiem līdzekļiem.

Par būtisku daļu literārajos darbos – romantisko sižeta līniju. Lai arī kā blakuslieta, romantika nu jau ir gandrīz vai must have ikvienā jauniešu auditorijai paredzētajā darbā. Nezinu, vai arī citiem gadās sevi pieķert tamlīdzīgās pārdomās, bet attiecībā uz potenciāli romantisko pāri mani ārkārtīgi mulsina apzīmējums – vīrietis un meitene, jo uzreiz nāk prātā vecumu nesaderība. Tas neiet kopā ar domu par romantiskām attiecībām un tāpēc ir grūti emocionāli sasaistīties ar tēliem. Es kā lasītāja alkstu pati izjust to emociju gammu, ko jūt vai sāk just varoņi (vai reizēm just pat pirms galvenās varones), bet šoreiz tas kaut kā izpalika.

Kopumā vērtējot darba izpildījumu, liels pluss autorei par to, ka notikumi risinās spraigi, daži no tiem ir neparedzami un sagādāja pārsteigumus – it sevišķi beigu epizode, kas noteikti liks vēlēties pēc iespējas ātrāk dabūt savā īpašumā otro daļu!

Ar krietnu devu laba humora, ticamiem dialogiem, sevišķi bagātīgo valodas lietojumu, saistošo darba uzbūvi (katras nodaļas virsrakstam seko neliels paskaidrojums par tālākajiem notikumiem), šis ir ļoti labs un aizraujošs fantāzijas darbs.

Ja Viktorijai vajadzēja izvēdināt galvu, viņa parasti devās pastaigāties dārzā vai garā izjādē, nevis piedzērās šaubīgas apkaimes vēl šaubīgākā krogā.

Ir ļoti vērtīgi un apsveicami, ka latviešu fantāzijas žanrs pamazām atdzīvojas. Prieks, ka ir tādas autores kā Laura Dreiže, kura ar katru savu nākamo darbu kļūst arvien prasmīgāka. Meistarības un sižeta daudzveidības ziņā noteikti šo darbu vērtēju augstāk par iepriekš izdotajiem autores darbiem.

 Grāmata noteikti patiks jauniešiem un tiem, kurus valdzina Viktorijas laikmets un fantāzijas apvāršņi.

Māra Bitāne, valkiira.wordpress.com, 14.09.2015.