“Zem mākslīgām zvaigznēm” ir latviešu rakstnieces Lauras Dreižes jaunākās izdotās triloģijas “Dance Macabre”, steampunk žanrā sarakstītās Viktorijas laikmeta fantāzijas otrā grāmata.

Par pirmo grāmatu „Deja ar nāvi” atsauksme rodama šeit. Un pavisam drīz, 7.novembrī, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē iznāks arī pēdējā noslēdzošā daļa „Debesu lauskas”.

Tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar triloģijas pirmo grāmatu, bet drīzumā plāno to darīt, iesaku tālāk atsauksmi nelasīt, jo tomēr grūti apstāstīt grāmatas sižetu, nepieminot svarīgas sižeta detaļas un notikumus.

Triloģijas pirmajā daļā astoņpadsmitgadīgā Viktorija Elingtona, pārģērbusies par zēnu, uzsāk mācības prestižajā Londonas maģijas akadēmijā ar nolūku atklāt patiesību par sava tēva nāvi. Pirmās grāmatas beigās Viktorija nomirst sadursmē ar akadēmijā atklāto nodevēju, taču Taniels Glāss, noslēpumainais dziednieks un dvēseļu pavadonis uz aizsauli, nolemj glābt Viktorijas dvēseli un iemiesot to citā, pagaidu veidolā. Izglābjot Viktoriju, Taniels ir pārkāpis sava amata likumus un tādēļ abi ir spiesti bēgt no vajātājiem. Viņu ceļš aizved uz drūmo un nolaisto Lejaslondonu, kur Taniels un Viktorija cenšas izdzīvot, atrast sabiedrotos un izdomāt plānu, kā atgriezt Viktorijas dvēseli atpakaļ ķermenī. Lejaslondona atšķirībā no Augšlondonas abus sagaida ar nabadzību, trūkumu un neviesmīlīgiem ļaudīm. Uz laiku raduši patvērumu pie dīvainā zinātnieka Misteriuma, Taniels un Viktorija nolemj izmantot Misteriuma palīdzības piedāvājumu. Tomēr vai viņi var izticēties lejaslondoniešiem? Vai apstiprināsies aizdomas par Augšlondonas krišanu un ja jā, cik daudz laika viņiem atlicis?

Aprakstītie notikumi raiti seko cits citam, atsevišķos brīžos piesaistot lasītāju ar neparedzamību un dažbrīd negaidītiem sižeta pavērsieniem. Patīkami ir tas, ka šajā daļā sniegts lielāks ieskats Lejaslondonas uzbūvē un vizuālajā izskatā, tāpēc lasītājs jūtas vairāk iesaistīts apkārtnotiekošajā un itin labi iespējams iztēloties vidi, kurā nokļūst Taniels un Viktorija. Lai arī salīdzinājumā ar pirmo daļu šī grāmata nav tik piesātināta ar notikumiem un dažādām aktīvām darbībām, tomēr neviena nodaļa nav garlaicīga.  Interesantie salīdzinājumi, raitā un dzīvīgā valoda, varoņu dialogi un aprakstītā vide ļauj itin ticami iejusties mazliet citādā Viktorijas laikmeta Londonā – maģiskā, piedzīvojumiem bagātā un neparastā.

Par abiem galvenajiem varoņiem. Bija pāris momenti kur Viktorijas egoisms vai plīst pa vīlēm, bet no otras puses, cik viņai gadu – astoņpadsmit? Tādā gadījumā Viktorijas raksturs varētu būt pietiekami ticami atveidots, jo pusaudžu gados visiem liekas, ka pasaulei jāgriežas ap viņiem, un ja tā nenotiek, tad viss pagalam. Nedaudz par daudz ir nemierpilno kustību apzīmējumi – rodas sajūta, ka tiklīdz kāds Viktoriju uzrunā vai pieskaras, viņa saraujas „kā dzelta”. Bet tā ir tāda nianse, kurai, iespējams, es pat nepievērstu uzmanību, ja būtu fantāziju lasošs pusaudzis, kas grib atslēgties no skolas ikdienības.

Taniels Glāss ir kļuvis par bērnaukli. Viņa nemitīgā Viktorijas kontrolēšana, rūpes un visa, ko viņa dara, apšaubīšana šķiet pamatīgi pārspīlēta un smacējoša, un gadās, ka es jau paredzu viņa reakciju, pirms izlasu attiecīgo rindkopu. Šobrīd Taniels Glāss ir tāds viendimensionāls varonis, man tā arī nav skaidrs, kas viņu saista pie Viktorijas.

Liels pluss autorei par trakā savādnieka Misteriuma tēlu – pats interesantākais un kolorītākais personāžs visā grāmatā. Arī Putnubiedēklis ir tēls, kas paliek atmiņā. Laurai Dreižei ir izdevies šos abus tēlus atveidot tā, ka lasītājs ļoti labi var vizualizēt prātā tēlu izskatu, tiem raksturīgās darbības un uzvedību. Neskatoties uz to, ka diemžēl galvenā ļaundara tēls tika atminēts pirmajā daļā (šajā grāmatā tas tikai apstiprinājās), mana uzmanība šobrīd ir koncentrēta nevis uz ļaundara pieveikšanu/nepieveikšanu, bet uz draudīgās situācijas atrisinājumu, kāds tas būs, turklāt varbūt izrādīsies, ka ne tikai Meiberijs ir kāda kontrolēts golems…

Lai arī daži blogotāji piemin, ka sižets ir pavērsies citādā gultnē un Viktorija novērsusies no tēva nāves izmeklēšanas, taču pieņemu, ka šī sižetiskā līnija nekur nepazudīs un trešajā daļā lasītājs iegūs atbildes uz visiem būtiskajiem jautājumiem, kas radušies pirmajā un otrajā daļā.

Un jā, viena liela pagaidām nenoskaidrota mīkla – ja jau Augšlondona lēnām krīt jau gadiem ilgi, kā tas nākas, ka pīlāri un kāpnes, kas savieno Lejaslondonu ar Augšlondonu, palikuši neskarti un neviens no sargiem nav pamanījis platformas pazemināšanos (varbūt tie, kas pamanījuši, ir “novākti”?  Ja šī nianse netiks izskaidrota trešajā daļā, nāksies pieņemt, ka autorei nav ienācis prātā, ka te ir manāma pretruna.

Beigas ir ļoti saistošas – ja būtu pie rokas trešā grāmata, es uzreiz ķertos pie pirmās nodaļas, lai uzzinātu, vai apstiprinās ļaunākās aizdomas vai arī viss tomēr nebūs tik slikti, kā rādās otrās daļas beigās.

Tīņiem un pusaudžiem šī triloģija noteikti šķitīs ievērības cienīga, jo ir taču lieliski, ka pa vidu Kolfera, Funkes, Roulingas, Peiveres u.c. ārzemju autoru fantāzijas meistarojumiem pavīd arī latviešu rakstnieka izauklēti radošas izdomas bagāti piedzīvojumu stāsti.

Māra Bitāne, valkiira.wordpress.com, 26.10.2015.