“Zem mākslīgām zvaigznēm” ir latviešu
rakstnieces Lauras Dreižes jaunākās izdotās triloģijas
“Dance Macabre”, steampunk žanrā sarakstītās
Viktorijas laikmeta fantāzijas otrā grāmata.
Par pirmo grāmatu
„Deja ar nāvi” atsauksme rodama šeit. Un pavisam drīz,
7.novembrī, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē iznāks arī pēdējā
noslēdzošā daļa
„Debesu lauskas”.
Tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar triloģijas pirmo grāmatu, bet
drīzumā plāno to darīt, iesaku tālāk atsauksmi nelasīt, jo tomēr
grūti apstāstīt grāmatas sižetu, nepieminot svarīgas sižeta detaļas
un notikumus.
Triloģijas pirmajā daļā astoņpadsmitgadīgā Viktorija Elingtona,
pārģērbusies par zēnu, uzsāk mācības prestižajā Londonas maģijas
akadēmijā ar nolūku atklāt patiesību par sava tēva nāvi. Pirmās
grāmatas beigās Viktorija nomirst sadursmē ar akadēmijā atklāto
nodevēju, taču Taniels Glāss, noslēpumainais dziednieks un dvēseļu
pavadonis uz aizsauli, nolemj glābt Viktorijas dvēseli un iemiesot
to citā, pagaidu veidolā. Izglābjot Viktoriju, Taniels ir pārkāpis
sava amata likumus un tādēļ abi ir spiesti bēgt no vajātājiem. Viņu
ceļš aizved uz drūmo un nolaisto Lejaslondonu, kur Taniels un
Viktorija cenšas izdzīvot, atrast sabiedrotos un izdomāt plānu, kā
atgriezt Viktorijas dvēseli atpakaļ ķermenī. Lejaslondona atšķirībā
no Augšlondonas abus sagaida ar nabadzību, trūkumu un
neviesmīlīgiem ļaudīm. Uz laiku raduši patvērumu pie dīvainā
zinātnieka Misteriuma, Taniels un Viktorija nolemj izmantot
Misteriuma palīdzības piedāvājumu. Tomēr vai viņi var izticēties
lejaslondoniešiem? Vai apstiprināsies aizdomas par Augšlondonas
krišanu un ja jā, cik daudz laika viņiem atlicis?
Aprakstītie notikumi raiti seko cits citam, atsevišķos brīžos
piesaistot lasītāju ar neparedzamību un dažbrīd negaidītiem sižeta
pavērsieniem. Patīkami ir tas, ka šajā daļā sniegts lielāks ieskats
Lejaslondonas uzbūvē un vizuālajā izskatā, tāpēc lasītājs jūtas
vairāk iesaistīts apkārtnotiekošajā un itin labi iespējams
iztēloties vidi, kurā nokļūst Taniels un Viktorija. Lai arī
salīdzinājumā ar pirmo daļu šī grāmata nav tik piesātināta ar
notikumiem un dažādām aktīvām darbībām, tomēr neviena nodaļa nav
garlaicīga. Interesantie salīdzinājumi, raitā un dzīvīgā
valoda, varoņu dialogi un aprakstītā vide ļauj itin ticami
iejusties mazliet citādā Viktorijas laikmeta Londonā – maģiskā,
piedzīvojumiem bagātā un neparastā.
Par abiem galvenajiem varoņiem. Bija pāris momenti kur Viktorijas
egoisms vai plīst pa vīlēm, bet no otras puses, cik viņai gadu –
astoņpadsmit? Tādā gadījumā Viktorijas raksturs varētu būt
pietiekami ticami atveidots, jo pusaudžu gados visiem liekas, ka
pasaulei jāgriežas ap viņiem, un ja tā nenotiek, tad viss pagalam.
Nedaudz par daudz ir nemierpilno kustību apzīmējumi – rodas sajūta,
ka tiklīdz kāds Viktoriju uzrunā vai pieskaras, viņa saraujas „kā
dzelta”. Bet tā ir tāda nianse, kurai, iespējams, es pat
nepievērstu uzmanību, ja būtu fantāziju lasošs pusaudzis, kas grib
atslēgties no skolas ikdienības.
Taniels Glāss ir kļuvis par bērnaukli. Viņa nemitīgā Viktorijas
kontrolēšana, rūpes un visa, ko viņa dara, apšaubīšana šķiet
pamatīgi pārspīlēta un smacējoša, un gadās, ka es jau paredzu viņa
reakciju, pirms izlasu attiecīgo rindkopu. Šobrīd Taniels Glāss ir
tāds viendimensionāls varonis, man tā arī nav skaidrs, kas viņu
saista pie Viktorijas.
Liels pluss autorei par trakā savādnieka Misteriuma tēlu – pats
interesantākais un kolorītākais personāžs visā grāmatā. Arī
Putnubiedēklis ir tēls, kas paliek atmiņā. Laurai Dreižei ir
izdevies šos abus tēlus atveidot tā, ka lasītājs ļoti labi var
vizualizēt prātā tēlu izskatu, tiem raksturīgās darbības un
uzvedību. Neskatoties uz to, ka diemžēl galvenā ļaundara tēls tika
atminēts pirmajā daļā (šajā grāmatā tas tikai apstiprinājās), mana
uzmanība šobrīd ir koncentrēta nevis uz ļaundara
pieveikšanu/nepieveikšanu, bet uz draudīgās situācijas
atrisinājumu, kāds tas būs, turklāt varbūt izrādīsies, ka ne tikai
Meiberijs ir kāda kontrolēts golems…
Lai arī daži blogotāji piemin, ka sižets ir pavērsies citādā gultnē
un Viktorija novērsusies no tēva nāves izmeklēšanas, taču pieņemu,
ka šī sižetiskā līnija nekur nepazudīs un trešajā daļā lasītājs
iegūs atbildes uz visiem būtiskajiem jautājumiem, kas radušies
pirmajā un otrajā daļā.
Un jā, viena liela pagaidām nenoskaidrota mīkla – ja jau
Augšlondona lēnām krīt jau gadiem ilgi, kā tas nākas, ka pīlāri un
kāpnes, kas savieno Lejaslondonu ar Augšlondonu, palikuši neskarti
un neviens no sargiem nav pamanījis platformas pazemināšanos
(varbūt tie, kas pamanījuši, ir “novākti”? Ja šī nianse
netiks izskaidrota trešajā daļā, nāksies pieņemt, ka autorei nav
ienācis prātā, ka te ir manāma pretruna.
Beigas ir ļoti saistošas – ja būtu pie rokas trešā grāmata, es
uzreiz ķertos pie pirmās nodaļas, lai uzzinātu, vai apstiprinās
ļaunākās aizdomas vai arī viss tomēr nebūs tik slikti, kā rādās
otrās daļas beigās.
Tīņiem un pusaudžiem šī triloģija noteikti šķitīs ievērības
cienīga, jo ir taču lieliski, ka pa vidu Kolfera, Funkes,
Roulingas, Peiveres u.c. ārzemju autoru fantāzijas meistarojumiem
pavīd arī latviešu rakstnieka izauklēti radošas izdomas bagāti
piedzīvojumu stāsti.
Māra Bitāne, valkiira.wordpress.com, 26.10.2015.