Man un vēl 4 citiem blogeriem ir tā iespēja ielūkoties
šī romāna lappusēs pirms grāmatas nonākšanas pārējo
lasītāju rokās, kas būs 7. septembrī (un, tā kā šī ir triloģija,
attiecīgi nākamās daļas būs 7. oktobrī un 7. novembrī).
Ir Londona, Viktorijas laikmets. Viktorija Elingtone nekad nav
ticējusi mātes pasaciņai, ka viņas tēvs, arhimags, nomiris no
plaušu karsoņa, jo apgalvo, ka ir redzējusi kā tēvs aiziet, un tas
nu nepavisam nav plaušu karsonis. Meitene pēkšņi saprot, ka
vienīgais veids kā uzzināt, kas ir noticis ar viņas tēvu, ir doties
uz Karalisko Maģijas Akadēmiju. Vienīgā nelaime tāda, ka tajā uzņem
tikai vīriešu kārtas pārstāvjus, bet arī tas Viktorijai nav liels
šķērslis. Veikusi dažas izmaiņas dokumentos un ārējā izskatā viņa
kā Viktors Elingtons dodas uz Akadēmiju, cerot uzzināt pareizās
atbildes uz pareizajiem jautājumiem.
Kad tiek pāri pirmajām lapām, kas atgādina Patrika Rotfusa romānu
“Vēja
vārds”, ir arvien labāk un labāk. Lasītājs tiek
ierauts galvenās varones piedzīvojumos tik strauji un reāli, ka
šķiet, ka pats lasītājs to izdzīvo – mācīšanos Akadēmijā, jaunu
noslēpumu glabāšanu, draudzēšanos ar ne pārāk izslavētām personām
un nevaldāmo jaunu piedzīvojumu meklēšanas kāri. Bet ir viens
mīnuss. Tas beidzas. Un ir jāgaida nežēlīgs mēnesis, dīdoties un
nevarot sagaidīt nākamo daļu.
Kaut kur esmu redzējusi bildi ar tekstu “Tu zini, ka tā ir laba
grāmata, kad tev jāaizklāj nākamā lapa ar roku, lai tu to nepaspētu
izlasīt pirms laika”. Šī bija tieši tāda grāmata.
Grāmata ir rakstīta fantāzijas žanrā, kuru jau iepriekš ir
iepazinuši Latvijas lasītāji no iepriekšējiem Lauras Dreižes
darbiem. Atšķirība tik tāda, ka būs daudz garāk un plašāk un vairāk
notikumu paspēs notikt, kas mani iepriecina, jo visu laiku ir tāda
tukšuma sajūta pēc jebkuras autores grāmatas pabeigšanas. Bet laba
tukšuma sajūta, tāda, ka vēl labu laiku neko citu negribas ņemt
rokās un lasīt.
Bet viss nav tik spoži. Apšaubu to, ka meitene 6 gados pazīst
pulksteni un viņa spēj pateikt, ka ir pagājusi stunda kopš kāda
brīža, spēlējoties ar lellēm. Manai māsai 10 gados ir lielas
grūtības pateikt pareizu laiku vai saprast, cik ilgs laiks ir
pagājis. Tāpat man rodas šaubas par aukļu un guvernanšu lietām
(autore raksta aukle, bet man šķiet, ka tajā laikā bija
guvernantes). Un balss – vai tiešām to nepārveidojot par zemāku
nevar pateikt, ka runā 18 gadīga meitene, vai arī Akadēmijas
audzēkņi ir nedaudz uz ausīm krituši? Vai arī pārveidošanas procesu
esmu palaidusi garām.
Par spīti visam, man patīk, ka raksta par kuplo kleitu laikmetu,
tajā pašā laikā neaizmirstot par bagāto un nabago dalīšanos un
neveiksmju sērijām. Beigas liek gaisā karāties lielai jautājuma
zīmei, kas nozīmē, ka ar lielu jo lielu nepacietību ir jāgaida
nākamās daļas, kas novedīs pie atbildes.
Vērtējums: 9/10.
Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 29.09.2015.