Man un vēl 4 citiem blogeriem ir tā iespēja ielūkoties šī romāna lappusēs pirms grāmatas nonākšanas pārējo lasītāju rokās, kas būs 7. septembrī (un, tā kā šī ir triloģija, attiecīgi nākamās daļas būs 7. oktobrī un 7. novembrī).

Ir Londona, Viktorijas laikmets. Viktorija Elingtone nekad nav ticējusi mātes pasaciņai, ka viņas tēvs, arhimags, nomiris no plaušu karsoņa, jo apgalvo, ka ir redzējusi kā tēvs aiziet, un tas nu nepavisam nav plaušu karsonis. Meitene pēkšņi saprot, ka vienīgais veids kā uzzināt, kas ir noticis ar viņas tēvu, ir doties uz Karalisko Maģijas Akadēmiju. Vienīgā nelaime tāda, ka tajā uzņem tikai vīriešu kārtas pārstāvjus, bet arī tas Viktorijai nav liels šķērslis. Veikusi dažas izmaiņas dokumentos un ārējā izskatā viņa kā Viktors Elingtons dodas uz Akadēmiju, cerot uzzināt pareizās atbildes uz pareizajiem jautājumiem.

Kad tiek pāri pirmajām lapām, kas atgādina Patrika Rotfusa romānu “Vēja vārds”, ir arvien labāk un labāk. Lasītājs tiek ierauts galvenās varones piedzīvojumos tik strauji un reāli, ka šķiet, ka pats lasītājs to izdzīvo – mācīšanos Akadēmijā, jaunu noslēpumu glabāšanu, draudzēšanos ar ne pārāk izslavētām personām un nevaldāmo jaunu piedzīvojumu meklēšanas kāri. Bet ir viens mīnuss. Tas beidzas. Un ir jāgaida nežēlīgs mēnesis, dīdoties un nevarot sagaidīt nākamo daļu.

Kaut kur esmu redzējusi bildi ar tekstu “Tu zini, ka tā ir laba grāmata, kad tev jāaizklāj nākamā lapa ar roku, lai tu to nepaspētu izlasīt pirms laika”. Šī bija tieši tāda grāmata.

Grāmata ir rakstīta fantāzijas žanrā, kuru jau iepriekš ir iepazinuši Latvijas lasītāji no iepriekšējiem Lauras Dreižes darbiem. Atšķirība tik tāda, ka būs daudz garāk un plašāk un vairāk notikumu paspēs notikt, kas mani iepriecina, jo visu laiku ir tāda tukšuma sajūta pēc jebkuras autores grāmatas pabeigšanas. Bet laba tukšuma sajūta, tāda, ka vēl labu laiku neko citu negribas ņemt rokās un lasīt.

Bet viss nav tik spoži. Apšaubu to, ka meitene 6 gados pazīst pulksteni un viņa spēj pateikt, ka ir pagājusi stunda kopš kāda brīža, spēlējoties ar lellēm. Manai māsai 10 gados ir lielas grūtības pateikt pareizu laiku vai saprast, cik ilgs laiks ir pagājis. Tāpat man rodas šaubas par aukļu un guvernanšu lietām (autore raksta aukle, bet man šķiet, ka tajā laikā bija guvernantes). Un balss – vai tiešām to nepārveidojot par zemāku nevar pateikt, ka runā 18 gadīga meitene, vai arī Akadēmijas audzēkņi ir nedaudz uz ausīm krituši? Vai arī pārveidošanas procesu esmu palaidusi garām.

Par spīti visam, man patīk, ka raksta par kuplo kleitu laikmetu, tajā pašā laikā neaizmirstot par bagāto un nabago dalīšanos un neveiksmju sērijām. Beigas liek gaisā karāties lielai jautājuma zīmei, kas nozīmē, ka ar lielu jo lielu nepacietību ir jāgaida nākamās daļas, kas novedīs pie atbildes.

Vērtējums: 9/10.

Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 29.09.2015.