Pierādījums tam, ka aizraujoša literatūra nav malā noliekama –
izlasīju 4 stundu laikā.
Pirmā grāmata beidzās ar to, ka Viktorija atrodas uz
nāves sliekšņa.
Otrā grāmatā Glāss lauž sava amata noteikumu
un tā vietā, lai pavadītu viņu pēdējā ceļojumā, meiteni izglābj.
Tiesa, nekas vairs nav tā kā agrāk. Šī iemesla dēļ abus izmisīgi
meklē Taniela amata brāļi un vara, tāpēc abi bēg un beigu beigās
nonāk Lejaslondonā – netīrā, pagrimušā pilsētas daļā, kas, kā jau
nosaukumā var saprast, atrodas platformu zemāk. Sākas izdzīvošanas
spēle, kas aizved viņus pie doktora un viņa mācekļa, kas var
izpildīt viņu vēlmes, ja viņi savstarpēji vienosies. Bet nekas nav
tik vienkārši, kā izklausās.
Man ļoti patika, ka, atšķirībā no daudzām citām triloģijām, otrajā
daļā netiek pielietota atstāstījuma izteiksme par to, kas notiek
pirmajā daļā, bet notikumi raiti plūst uz priekšu it kā nekāda
pārrāvuma nebūtu bijis. Un, pirms sākat satraukties, mēnesis nav
ilgs laiks, un nekas nav paspējis izplēnēt no atmiņas, kas traucētu
uztvert otrās grāmatas būtību.
Kas attiecas uz pašu stāstījumu, tur gan viss tik spoži nerādās.
Notikumi ir raiti un viens pēc otra, bet kaut kā liekas, ka nekas
būtisks nenotiek. Ir tie 4-5 lielie pieturas punkti, kas arī tiek
sīkāk aprakstīti. Man tas atgādināja vieglu vilkšanu garumā, lai
gan padomājot, viss it kā risinājās pieklājīgā ātrumā un garlaicīgi
varbūt palika tikai tajā mežonīgi ilgajā Viktorijas atveseļošanās
ainā. Un, pievēršoties varoņiem, tie arī sāk kaitināt, Viktorijas
atgādina mazu, niķīgu meiteni, kamēr Taniels – pieaugušu un
racionāli domājošu vīrieti. Un šitie divi raksturojumi neiet kopā,
ja runājam par abiem kā pāri.
Diezgan lielu jautājumu man radīja Viktorijas atdzīvināšanas
rezultāts. Gan tas, kā nedzīva lieta pēc dvēseles ievietošanas var
atdzīvoties un sākt kustēties, gan tas, vai tāds kustonis enerģiju
uzņem tikai guļot, vai kā citādi. Pārtiku ēst nevar, jo viņam nav
kuņģa. Un, ja var uzņemt tikai no miega, tad kāpēc mēs to nevaram
tā izdarīt, jo mums no sākta gala ir daudzināts par ēdienu kā
būtisku enerģijas bumbu? Visas grāmatas garumā tā arī šis aspekts
neatklājas, un, ja runājam par ūdeni, man šķiet, ka viņa tādu arī
nemaz nedzer, kamēr ir dzīvi nedzīva. Tāpat neatklājas, kāda loma
ir viņas vīzijām par tēvu un ko tās dod, bet varbūt tas atklāsies
pēdējā daļā.
Kopumā grāmata jau ir laba, tikai vismaz man atstāj lēnīguma
efektu, kuru var norakstīt uz ieilgušajām ainām. Arī ir daudz
jautājumu par to, kā viss turpmāk attīstīsies, pieļauju, ka būs
kaut kas kaujveidīgs noslēdzošajā daļā, jo iepriekš autore
samudžinājumu atrisināšanai ir izvēlējusies tieši šādu ceļu.
Dzīvosim, redzēsim.
Vērtējums: 7/10.
P.S. Uzslava autorei par diezgan foršu mīlestības definīciju.
Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 1.10.2015.