Pierādījums tam, ka aizraujoša literatūra nav malā noliekama – izlasīju 4 stundu laikā.

Pirmā grāmata beidzās ar to, ka Viktorija atrodas uz nāves sliekšņa. Otrā grāmatā Glāss lauž sava amata noteikumu un tā vietā, lai pavadītu viņu pēdējā ceļojumā, meiteni izglābj. Tiesa, nekas vairs nav tā kā agrāk. Šī iemesla dēļ abus izmisīgi meklē Taniela amata brāļi un vara, tāpēc abi bēg un beigu beigās nonāk Lejaslondonā – netīrā, pagrimušā pilsētas daļā, kas, kā jau nosaukumā var saprast, atrodas platformu zemāk. Sākas izdzīvošanas spēle, kas aizved viņus pie doktora un viņa mācekļa, kas var izpildīt viņu vēlmes, ja viņi savstarpēji vienosies. Bet nekas nav tik vienkārši, kā izklausās.

Man ļoti patika, ka, atšķirībā no daudzām citām triloģijām, otrajā daļā netiek pielietota atstāstījuma izteiksme par to, kas notiek pirmajā daļā, bet notikumi raiti plūst uz priekšu it kā nekāda pārrāvuma nebūtu bijis. Un, pirms sākat satraukties, mēnesis nav ilgs laiks, un nekas nav paspējis izplēnēt no atmiņas, kas traucētu uztvert otrās grāmatas būtību.

Kas attiecas uz pašu stāstījumu, tur gan viss tik spoži nerādās. Notikumi ir raiti un viens pēc otra, bet kaut kā liekas, ka nekas būtisks nenotiek. Ir tie 4-5 lielie pieturas punkti, kas arī tiek sīkāk aprakstīti. Man tas atgādināja vieglu vilkšanu garumā, lai gan padomājot, viss it kā risinājās pieklājīgā ātrumā un garlaicīgi varbūt palika tikai tajā mežonīgi ilgajā Viktorijas atveseļošanās ainā. Un, pievēršoties varoņiem, tie arī sāk kaitināt, Viktorijas atgādina mazu, niķīgu meiteni, kamēr Taniels – pieaugušu un racionāli domājošu vīrieti. Un šitie divi raksturojumi neiet kopā, ja runājam par abiem kā pāri.

Diezgan lielu jautājumu man radīja Viktorijas atdzīvināšanas rezultāts. Gan tas, kā nedzīva lieta pēc dvēseles ievietošanas var atdzīvoties un sākt kustēties, gan tas, vai tāds kustonis enerģiju uzņem tikai guļot, vai kā citādi. Pārtiku ēst nevar, jo viņam nav kuņģa. Un, ja var uzņemt tikai no miega, tad kāpēc mēs to nevaram tā izdarīt, jo mums no sākta gala ir daudzināts par ēdienu kā būtisku enerģijas bumbu? Visas grāmatas garumā tā arī šis aspekts neatklājas, un, ja runājam par ūdeni, man šķiet, ka viņa tādu arī nemaz nedzer, kamēr ir dzīvi nedzīva. Tāpat neatklājas, kāda loma ir viņas vīzijām par tēvu un ko tās dod, bet varbūt tas atklāsies pēdējā daļā.

Kopumā grāmata jau ir laba, tikai vismaz man atstāj lēnīguma efektu, kuru var norakstīt uz ieilgušajām ainām. Arī ir daudz jautājumu par to, kā viss turpmāk attīstīsies, pieļauju, ka būs kaut kas kaujveidīgs noslēdzošajā daļā, jo iepriekš autore samudžinājumu atrisināšanai ir izvēlējusies tieši šādu ceļu. Dzīvosim, redzēsim.

Vērtējums: 7/10.

P.S. Uzslava autorei par diezgan foršu mīlestības definīciju.

Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 1.10.2015.