Uzvara ir gūta. Ne tikai galvenajiem varoņiem, bet arī Latvijas
lasītājiem. Kāpēc? Jo pavisam nesen (burtiski dažas dienas atpakaļ)
grāmatu apgāds Zvaigzne ABC izdeva trešo – pēdējo – daļu
mīlestības, sērgas un ciešanu pilnajā romānu triloģijā “Delīrijs”.
Stāsts ir par nemitīgu cīnīšanos par taisnību. Pēc 18 gadu
sasniegšanas visus jauniešus izārstē – padara mīlestībai
nekaitīgus, un sapāro ar personu, kas visvairāk atbilst jaunietim.
Bet ir arī tādi, kas netiek izārstēti, jo jau ir saslimuši. Tie
tiek dēvēti par slimajiem, un dzīvo ārpus pilsētas. Pirmajā daļā
labākās draudzenes Hana un Lēna sāk plānot savu dzīvi, bet tad Lēna
saslimst ar delīriju un kopā ar savu lielo mīlu Aleksi aizbēg uz
Mežonīgo Zemi – visu slimo mājvietu. Sākas izārstēto cīņa pret
slimajiem, un mierā neliekas neviena no pusēm. Lēnas lielā mīla
otrajā daļā nozūd, lai atkal uzrastos no jauna, bet pa to laiku
viņa jau sadabūjusi sev citu – Džūljēnu, ar ko cer aizstāt
nebeidzamās ilgas pēc Alekša. Trešajā daļā tiek izdzīvots kvēlojošs
mīlas trijstūris, tiek atbildēts uz vairumu lasītāju radušos
jautājumu, bet viens tomēr paliek. Kas notiek tālāk?
Lorena Olivera ir talantīga mūsdienu fantāzijas romānu autore. To
viņa ir pierādusi jau ar romānu, kas nav šīs triloģijas daļa –
“Pirms es
krītu”. Protams, tieši ar triloģiju Lorena Olivera
kļuva pazīstama, un viņas grāmatas sāka rindoties New York Times
bestselleru topā.
Pirmkārt – triloģijas man nepatīk. It īpaši jaunās, kad līdz katrai
nākamajai daļai ir jāgaida pamatīgs laiciņš, pa to jau izlasītas
citas labas grāmatas, saturs ir samaisījies kopā un grūti atsaukt
atmiņā varoņus, kad pēkšņi ar lielu bums uzrodas nākamā daļa. Tā
bija arī šajā gadījumā – atceros, ka otro daļu Pandēmija lasīju
pagājušā gada Ziemassvētkiem, kas nozīmē – vesels gads. Bet, lai es
jūs tagad te nebiedētu – tas netraucē. Varoņi pavisam viegli ataust
atmiņā, un tas droši vien ir autores raitās, vienkāršās valodas
dēļ. Vienīgais vārds, ko man triloģijas lasīšanas laikā bija
jāapskatās vārdnīcā, ir pandēmija.
Otrkārt, triloģijas man nepatīk arī tāpēc, ka otrā daļa man vienmēr
liekas visvājākā no visām, un pēdējā vienmēr vislabākā. Iespējams
tāpēc, ka vairāk nav jāgaida, jo vairāk nebūs. Tā bija arī ar
triloģiju Delīrijs. Bet rakstniece katru daļu kaut kādā zināmā
veidā izglāba, piešķirot tām sensacionālas beigas. Iespējams, tieši
tas noturēja manu uzmanību. Pluss arī ir tam, ka visa grāmata
netiek rakstīta no Lēnas skatupunkta, bet iepīta iekšā ir arī Hanas
dzīve. Bet netika laists pie dzīves aprakstīšanas neviens cits
varonis, jo tas jau lasītājos sasauktu haosa apziņu, jo būtu grūti
sekot līdzi.
Bet, par galvenajiem varoņiem runājot, Lēna man šķita nedaudz
bērnišķīga. Jā, es saprotu, meitene (kā jau meitenes to prot darīt)
ilgojas pēc vecās dzīves, draugiem un ģimenes, bet nevajag jau mest
uzreiz plinti krūmos ar jauno pasauli. Tas, ka viņa katrā grāmatā
žēlojās par ģimenes un Hanas neesamību, nevarēja izlemt, kurš viņai
patīk labāk – Alekss vai Džūljēns – tas viss sasummējās kopā un
radās mana nepatika pret šo varoni. Tāpat arī gaidīju siltākas
jūtas ainā “Lēna + Mamma”, kura dabiskos apstākļos būtu izvērtusies
asaru jūrā, nevis naidīgos skatienos un apvainojušos ģīmjos. Tas
man arī likās diezgan bērnišķīgi.
Kopumā bija labi, bet ne izcili. Par trešo
daļu lieku 7/10, par triloģiju kopumā – 8/10.
Vecāki, kuri nezina, ko lai dāvina jaunietim – šo droši.Bet varbūt laime nav meklējama izvēlē? Varbūt tā ir tikai fantāzija, izlikšanās spēle: lai ko sasniedzam, esam to plānojuši?
Tas, kurš lec, var nokrist, bet var arī sākt lidot
Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 20.11.2013.