Grāmata "Vēja vārds" noteikti ir jāizlasa ikviena ne tikai fantāziju žanru cienītājam, bet gan arī tiem, kuri grib ātri novilcināt laiku, stāvot rindā. Un, pirms jūs sākat šausmināties par tām 733 lappusēm, varu vien pateikt – šim stāstam lappušu pat ir par maz.

Grāmata no pirmā acu uzmetiena “paņem” jau ar noformējumu vien, kas, diezgan pārsteidzošā kārtā, patiešām ir precīzs ieskats stāstā – nedaudz tumšs, nedaudz gaišs, ar mūzikas piesitienu un cauri vijās ceļojošā dvēseles, un ne viena vien. Otrajā acu uzmetienā pārsteidz arī anotācija – kad izlasi to pirmo reizi, tā liek ieinteresēties un gaidīt atsauksmes no citiem, bet, kad esi izlasījis grāmatu, un izlasi šo anotāciju vēlreiz (jo man vienkārši patīk tā darīt), tā atklāj vēl nebijušas emocijas – tādu kā nelielu pārsteigumu, cik prasmīgi tas viss – stāsts un emocijas, ir paslēpts zem 14 rindiņām. Gandrīz vai acīmredzamais neticamais.

Stāsta tagadnē ir Kots, saukts arī par Rešī – viesnīcnieks, kuram pieder viesnīca “Ceļakmens”, un kurš joprojām interesējas par čandriāniem. Tad pie viņa ierodas stāstnieks un atmasko visu Kota pagātni – patiesībā viņš ir Kvouts, un tā arī aizsākas viņu (un arī lasītāju) ceļojums gadu senā pagātnē. Kvouta pagātnē. Tas ir stāsts par izdzīvošanu skarbos apstākļos, (ne)laimīgu pirmo mīlestību, problēmām problēmas galā, tikpat lielu pārgalvību, cik sarkani ir Kvouta mati un vēl un vēl un vēl.

Pirmajās lappusēs ir lasītājs tiek ierauts elpu aizraujošā ceļojumā Patrika Rotfusa fantāzijas pasaulītē. Ik pa brīdim lasītājs tiek atrauts atpakaļ tagadnē, kur viņš var aizvilkt istabas aizkarus (jo aiz loga jau ir krēsla) un iededzināt gaismu un paēst, jo 1) tagadnes daļas šajā grāmatā ir diezgan neinteresantas, 2)bet vajadzīgas, lai atsauktu pie sevis apzināšanās pašu lasītāju. Protams, šajā grāmatā pat es neiztiku ar vietām, kur es nemocītos, t.i., nelasītu briesmīgā gliemeža lēnumā. Tas bija pie bērnības beigu aina, jo tā šķita velkamies bezgalīgi ilgi. Bet, tad Kvouts gāja uz Universitāti un uzturējās tur, un atkal interese atgriezās pie manis. Ļoti raiti lasot, šo grāmatu varēju izlasīt 3-5 dienās, ja man nebūtu skolas un darba utt., bet tā kā tas viss bija, tad tas vilkās 12 dienu garumā. Bet beigās izrādījās, ka šīs 12 dienas ir vienas no manām labākajām 12 dienām manā mūžā.

Protams, Kvouts pats personīgi ir kļuvis par manu mīļāko šīs grāmatas varoni. Ar mani nemēdz būt savādāk – vienmēr sirdī iekrīt paši galvenie galvenākie. Protams, viens no aspektiem ir viņa sarkanie mati ( es esmu tā, kas uzskata, ka sarkani vai rudi mati nav staigājoša nāve.) Otrs aspekts ir tas, ka viņš nebaidās pielietot savu gudrību sadzīves situācijās, šajā gadījumā es runāju tieši par pērienu momentiem, kur daļēji arī viņš iemanto savu iesauku.  Puisis arī nebaidās izmantot situāciju savā labā, bet saprot to, ka, ja viņš ir ko izdarījis, viņš par to dabū sodu, un tur neko vairs nevar labot. Principā, šajā puisī ir viss, kas cilvēkam būtu vajadzīgs – līdzcietība, cīņas spars, runātīgums, nožēla vajadzīgajās situācijās, zinātkāre, drosme, (bez)bailība un citas tik ļoti vajadzīgas īpašības.

Kaut arī Hemme un Branders šajā stāstā bija sliktie vadmotīvi, ap kuriem grozījās daļa stāsta, viņi mani nekaitināja ar savu nebeidzamo pesimismu un tieksmi likt citu riteņos sprunguļus. Iespējams tāpēc, ka man pašai pēdējā laikā ar tādiem ir nācies saskarties, bet varbūt arī tāpēc, ka Kvouts ar tiem tika galā diezgan ātri.

Atkal atgriežoties pie stāsta struktūras, man kaut kā likās nepareiza stāsta laika izjūta. Nu nevar 1 diennaktī sabāzt tik ļoti daudz notikumu, kas ir viens par otru interesantāki, un domāt, ka lasītāji nepamanīs. Un kā vēl pamanīs, Rotfusa kungs. Protams, stāsts ir aizgrābjošs, bet tomēr notikumi bija gari un plaši aprakstīti, un otrkārt, to bija daudz. Arī bija diezgan apnicīga sākuma jau visur nodrillētā tēma – nelaimīgā bērnība, kur beigās galvenais varonis kļūst par pasaku princi. Nu labi, šeit gluži tā nebija, bet tuvu netrūka.

Gaidām turpinājumu!

Vērtējums: 9/10. Lai arī vāks atbilst stāstam, stāstā bija nepilnības, kas tomēr traucē man ielikt izcili. Bet par šo stāstu kopumā – jūs neko nezaudēsiet, ja paņemsiet rokās un izlasīsiet. Ak jā, un vēl piebilstot, prologu un epilogu lasot, katram ir savas izjūtas, lai gan burti abos vienādi.

Jo divi priekšmeti ir vienlīdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātijas saikne. Jo spēcīgāka ir simpātijas saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru.

Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.

Mēs esam kaut kas vairāk, nekā daļas, kas mūs vieno.

Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 05.02.2014.