Oktobra sākumā grāmatu apgāds Zvaigzne ABC savus lielākos fantāzijas un fantastikas žanra cienītājus iepriecināja, izdevot Patrika Rotfusa triloģijas “Vēja vārds” otro grāmatu “Vieda vīra bailes”. Grāmatai ķēros klāt nekavējoties, nebaidīja ne biezais izmērs, spēku daudzums, kas tiek iztērēts, šo ķīeģelīti pārnēsājot somā. Ar mazu 3 dienu pauzi, kuras laikā atrados ārpus Latvijas robežām, ar grāmatu tiku galā divās nedēļās.

Šajā grāmatā viss sākas tieši turpat, kur bija beidzies – Kvouta krogā. Hronists joprojām pieraksta visus Kvouta pagātnes piedzīvojumus, veidojot viņa biogrāfiju. Kvouts atgriežas Universitātē, tad to pamet, lai klejotu pa pasauli un pasargātu savu dzīvību no Ambroza viltībām. Bet piedzīvojumi nav tikai Universitātes sienās, bet ir arī aiz tām – un daudz aizraujošāki. Kuģa katastrofa, kalpošana Vintas karalim, Feju valstības apciemošana, mācības apgūšana Ademā un vēl un vēl.

Kvouta raksturs lēnām sāk mainīties, bet ļoti lēnām. Viņš joprojām problēmas vēlas atrisināt diezgan asā ceļā, nedomājot par sekām. Tāpēc gūst sekas, par kurām vēlāk ir jāatbild. Bet tomēr viņš kaut ko mācās un patur prātā dažas lietas, no kurām turpmāk izvairīties. Palīdz arī Denna, kas liek Kvoutam šaubīties un nebūt tik bravurīgam un asam, mīkstinot viņa raksturu. Savā ziņā patika tas, ka šajā grāmatā tēli lauž viņa pašpārliecību un viņam ir jāapiet sava pārliecība par to, kas pareizi, lai izdabātu kādam, lai dabūtu, ko vēlas. Sarežģīts ceļš, bet viņš to paveica brīžiem atkāpjoties no saviem principiem, bet brīžiem tos tikai pastiprinot, bet nepazaudējot sevi.

Grāmata man patika mazāk nekā pirmā, bet joprojām es nevaru iedomāties, ka būtu lasījusi labāku fantāzijas žanra darbu par šo. Varbūt man traucēja ārpasaules ievīšana stāstā, jo man ļoti ļoti patika Universitātes daļas, un bija jocīgi pierast pie kaut kā jauna un nebijuša. Brīžiem likās līdz galam nenostrādātas detaļas tajā ārpasaulē, bet varbūt tas tikai manu simpātiju pret Universitāti dēļ. Kvouts nepamet savus čandriāņu meklējumus, tiem pievienojot arī ziņu meklēšanu par kādu slepenu Ademas ordeni. Tas ir tas, kas viņu dzen uz priekšu, un kas ir vienīgā mīkla, kas lasītājam tiek likta galdā skaidrā valodā.

Grāmatā pats stāsts velkas ļoti ilgi, jo lielu notikumu ir maz, bet tie ir izstiepti un nostrādāti līdz pēdējai detaļai. Man prasījās vairāk pašas darbības, nevis ēdu-gāju-karoju-uzvarēju-ēdu-gulēju, tāpēc nedaudz biju neapmierināta. Bet manu pieķeršanos Kvoutam tas īsti nemazināja, tas drīzāk ir mīnuss pie pasaules radīšanas, ko jau minēju. Tā nodokļu atņemšanas aina vispār šķita stiepjamies bezgalīgi gara, gandrīz padevos. Bet tikai gandrīz.

Vērtējums: 9/10. Pietrūka piedzīvojumu, bet valoda bija raita un sarakstīt lielisku triloģiju taču arī jāmāk.

Grēku nožēla ietver zināmu daļu ciešanu.

Stāsts ir līdzīgs riekstam. Muļķis to norij veselu un aizrijas. Muļķis to aizmet prom, domādams, ka tam nav nekādas vērtības. Bet gudra sieviete atradīs veidu, kā to pāršķelt un apēst kodolu.

Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 20.10.2014.