Esmu kaut kur lasījusi, ka labai literatūrai ir jāatpūšas. Lai
tā atpūstos, jālasa kaut kas tāds, lai saprastu, ka tā ir laba. Tā
ir arī šajā gadījumā. Principā, šo darbu es izvēlējos tieši dēļ tā,
lai manas smadzenes atpūstos no ikdienas dziļo domu grāmatām. Par
nesen iznākušo Veronika Rotas – Dumpiniekiem
tad arī šis posts.
Veronika Rota sabiedrībā ir zināma kā fantāzijas un fantastikas
žanra pārstāve, kura rindojas New York Times bestselleru sarakstā.
Tieši ar triloģiju Divergent ( “Citādie”
) viņa lēnām, bet pamatīgi iekaroja ne tikai ASV, bet arī mūsu pašu
Latviju. Un izskatās, ka tik drīz nemaz netaisās pamest iesildīto
vietu – lai gan fantāzijas autori un to darbi ir daudz, Veronika
Rota cītīgi notur savas pozīcijas, un viņas darbus pērk un
lasa.
Pirmās daļas stāstu varat lasīt šeit. Otrajā daļā jau minētie Trisa
un Kvarts cīnās savā starpā, pret citiem, kā arī par savām
attiecībām. Džanīnai ir svarīga informācija, un Trisa izdomājusi,
ka tā viņai jāatgūst, lai paglābtu visus Citādos no plānotā
pakļautības plāna. Protams, ceļš ir garš, ir jākāpj pāri daudziem
līķiem, lai iegūtu ko vēlas. Džanīna plāno sazvērestību, Tobiasa
mātei pēkšņi atplaukušas mātišķās jūtas pēc astoņpadsmit gadiem, un
visu laiku ir kāds, kurš cieš. Vai Trisai izdosies dabūt to, ko
viņa vēlas? Vai Tobiass piedalīsies mātes afērās, vai tomēr glābs
Trisu? Kā beigsies šis dumpis?
Vai es jau teicu, cik ļoti man riebjas otrās triloģiju daļas? Jā?
Tad šis nav tik gadījums. Stāsts man patika, jo tika ieturēta
sižetiskā līnija no sākuma līdz beigām, un lasītāja uzmanību nekam
nevajadzētu novērst. Mierīgi grāmatu var izlasīt pa kādām 4-5
stundām (tiem, kuri lasa ātri), un tas vien liecina par spēju
aizraut. Uzslavas autorei.
Bet tagad nāk gūzma ar to, kas man nepatika. Pirmkārt, galvenā
varone ir sešpadsmit gadīga meitene, kura īsti nesaprot ko viņa
grib – Tobiasu, vai izglābt visu pasauli. Tā nu viņa visas grāmatas
garumā izdomā plānus, pēc tam skrien ar pieri sienā, dabū trūkties,
nu, vārdu sakot, gūst mācību. Nu nesanāk man iedomāties, ka 16
gadus vecs bērns izglābj pasauli. Diemžēl. Otrkārt, manuprāt,
slaktiņi ik nodaļā ir “nedaudz” par daudz. Vismaz katrā otrajā
nodaļā kāds mirst, un tas brīnums, ja tas nav kāds no Trisas
draugiem vai paziņām. Treškārt, dīvaini likās, ka pārējās kopienas
tik draudzīgi uzņem pārbēgušos. Vai viņiem nevajadzētu būt pret, ja
jau visa Čikāga ir sašķelta 5 daļās, un katrs sargā savu kopienas
biedru kā dārgumu? Vai tiešām ir vadonim jāpasaka “Mēs esam par”,
lai pārējie pret ienācējiem sāktu izturēties tieši tāpat, kā pret
savējiem? Ceturtkārt, stāsta raito plūsmu traucēja tieši Tobiasa un
Trisas attiecības. Vienu brīdi viņi ir kopā, otru vairs nav, tad
viņi atkal izdomā, ka bez otra nespēj dzīvot. Bail pat iedomāties,
kas notiks trešajā daļā. Tieši šī nianse man atgādināja to, ka
Trisa ir jauna un nepieredzējusi, un viņas vēlme izglābt pasauli ir
vienkārši kāda iecirtīga vēlme.
Grāmata noteikti patiks visiem “Krēslas”, “Bada spēļu” faniem un
cienītājiem, jo, varētu teikt, ka šī ir abu minēto grāmatu
apkopojums īsākā versijā. Patiks arī fantāzijas žanra cienītājiem.
Ja nezināt, ko dāvināt savai 14 gadīgajai meitai – šī grāmatu
triloģija noteikti derēs (latviski gan pagaidām izdotas tikai
pirmās divas).
Vērtējums: 6,5/10. Tā kā man šis aklais iemīlēšanai vecums ir pāri,
un arī pasauli izglābt es nevaru, lieku tieši par fantāzijas
esamību. Bet mīnusu ir pārāk daudz, lai šo grāmatu es spētu
novērtēt augstāk.
To, kas ir ļauns, mēs izvērtējam atkarībā no savas nostājas.
Sēras ir vieglākas par vainas apziņu, bet tās cilvēku vairāk iztukšo.
Cietsirdība cilvēku automātiski nepadara melīgu, tāpat drosme neiet roku rokā ar laipnību.
Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 28.11.2013.
