Tieši tikpat labi grāmatas būtību atklājošs ir Sāras Stridsberjas romāna vāka attēls – redzams apdrupis, laika patinas skarts zaļgans gaitenis, pa kuru lido milzīgs balts putns. Putniem kā simbolam zviedru autores romānā ir ļoti liela nozīme, katrs šajā simbolā noteikti ieliks ko savu, man personiski putni saistījās ar vēstnešiem no citas pasaules vai kāda aizlaika, kaut ko brīvu un netveramu, arī ļoti skaistu.
Pirms astoņiem gadiem sarakstītais romāns saucas "Mīlestības gravitācija", no zviedru valodas to tulkojusi Dace Deniņa. Manuprāt, viņa to izdarījusi ļoti meistarīgi, jo romānam ir savdabīga, kā ar akvareli tonēta noskaņa, kas tulkotājai izdevusies ļoti smalka un niansēta.
Romāna darbība notiek Bekomberjas psihiatriskajā slimnīcā, kas ir bijusi reāla slimnīca Stokholmas nomalē, darbojusies no 20. gadsimta trīsdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem. Romāna galvenā varone ir Džekija, kura regulāri slimnīcā apmeklē savu tēvu Džimiju. Viņu attiecības ir visai neparastas – tās ir atsvešinātas un tuvas vienlaicīgi, tajās ir daudz sāpju, bet tajās ir arī sirsnīga pieķeršanās un pievilkšanās.
Romāns izseko galveno varoņu dzīvesstāstiem, viņu attiecībām, bet pats galvenais romānā nav sižets, bet drīzāk kopējā grāmatas noskaņa, kurā arī visu laiku soli solī blakus iet šie it kā grūti savienojami kontrasti – smeldze mijas ar gaišumu, smagums ar vieglumu, nolemtība ar brīvu atraisīšanos.
Romāns ļoti jūtīgi un maigi atgādina par cilvēkiem, kuru dvēseles ir ievainotas, apmaldījušās un dzīvo it kā mijkrēslī uz gaismas un tumsas robežas; vienlaicīgi tas arī aicina pārdomāt, cik trauslas un dažreiz grūti novelkamas ir šīs robežas starp prātu un neprātu un ka no šo robežu pārkāpšanas nav pasargāts neviens.
Kāds dāņu literatūras kritiķis par šo romānu izteicies tā, ka viņš šīs prozas priekšā jūtas bezspēcīgs, jo var tikai apbrīnot, cik fantastiski autore spējusi sarakstīt kopā gaismu un tumsu.
