Lasītāji romānu
"Mums pieder debesis" vērtē kā izcilu, tapušu
no sirds dziļumiem, iedvesmojošu un aizkustinošu. Tas rakstīts no
zinātāja skatpunkta, jo Lūks Alnats šo grāmatu rakstīt iesāka
laikā, kad viņam pašam diagnosticēja vēzi un viņa sieva gaidīja
pāra otro dēlu. Iespējams, tieši spēcīgās emocijas, kuras L. Alnats
tobrīd izjuta, padarīja romānu tik dzīvīgu un visaptverošu,
patiesīgu un drosmīgu – dāvājot šo drosmi un cerību arī daudziem
miljoniem lasītāju visā pasaulē.
Romāna galveno varoni Robu mēs sastopam jau pēc viņa mazā puisēna
nāves, kad izmisušais tēvs mēģina atgūties un dzīvot tālāk. Viņš ir
sabrucis, arvien no jauna cenšoties izdomāt, ko bērna īsajā
slimošanas laikā būtu vajadzējis darīt citādi. Robs vaino sevi un
sievu, arī laulība ir izirusi. Pamazām, dienu pa dienai, godīgi un
nesaudzīgi izmisušais tēvs atklāj lasītājiem savas ģimenes stāstu
no pašām pirmajām tās tapšanas dienām, kad tas ir vienkāršs
vēstījums par divu jaunu cilvēku mīlestību. Par ģimeni, kurā bērns
ir ļoti mīlēts un gaidīts papildinājums, vecāku prieks un acuraugs.
Rakstot par dienām “pēc” ļaunās diagnozes, autors neslēpj pašas
melnākās lappuses: neziņas un izmisuma sāpes, nesaskaņas ar
draugiem un savā starpā, ideālā speciālista meklējumus, cerības un
tām sekojošo sakāvi.
Romāna gaitā Robs pamazām atkal atgriežas dzīvē, meklējot
ceļu atpakaļ pie sevis, saviem sapņiem un mīlestības – un beigu
beigās viņam tas arī izdodas.
“Lūka Alnata romāns “Mums pieder debesis” atsauc atmiņā
Deivida Mičela, Džodijas Pikultas un Džona Grīna sarakstītos
darbus,” raksta amazon.com. Te varētu piebilst – arī
labākos Nikolasa Spārka darbus. Smeldze, skumjas un cerība – tās ir
sajūtas, ko Lūks Alnats caur savu romānu dāvā lasītājiem. Ceļš no
cerībām līdz izmisumam un atpakaļ nekad nav tik vienkāršs, kā kādam
varētu šķist, tomēr arī vissalauztākās sirdis iemācās pukstēt no
jauna.
Pieejama arī e-grāmata.
No angļu valodas tulkojusi Maija Opse.
