Liela ar savu kultūru, veselīgo pašapziņu, skaistuma un gaismas
mīlestību. Liela un silta. Silta ar savu sirsnību, ģimeniskumu un
patieso smaidu satikto cilvēku sejās.
Visa diena paiet brīnoties.
Mēs – trīs dāmas no Apgāda Zvaigzne ABC – braucam uz svētkiem.
Mūsu apgāds nupat izdevis madonietes Līnas Ivanovas pirmo
grāmatu “Zeķu
Zaķa pidžamu ballīte”– pasaku bērniem, kuru papildina uzdevumi
un spēles. Pieņēmām autores ierosinājumu grāmatas
atvēršanas svētkus sarīkot Madonā. Pirmais skaistais brīnums tika
piedzīvots jau labu laiku pirms 28. aprīļa – pati autore ļoti
aktīvi iesaistījās svētku plānošanā un rīkošanā. Uzreiz radās
izjūta, ka esam vienota komanda.
Un tad ir brīnumi pēc brīnumiem.
Līna jau bija stāstījusi, ka, iespējams, uz rīta pasākumu pulksten
11 ieradīsies ap sešdesmit bērnu. Mēs saskaitām septiņdesmit
deviņus! Bijām sagatavojušās, ka būs jāpalīdz skolotājām un
bērnudārza audzinātājām mazuļus “novaldīt”, bet bērniņi uzvedas
kā... kā... nu, jā – kā cilvēki! No paša maziņākā, kas varbūt nesen
tikai uz savām kājām nostājies, līdz pašam lielākajam, kuram jau
pusaudžu kumeļa gadi pavisam tuvu. Kamēr daļa cītīgi krāso Zeķu
Zaķa svītrainās zeķītes, citi mierīgi vēro, kā grāmatas autore ar
grafiskās planšetes palīdzību izkrāso Zaķa draugu Lācīti Pauliņu.
Un brīnums ir klātesošs arī grāmatas izlozes brīdī – “Zeķu Zaķa
pidžamu ballīti” laimē Madonas bērnudārza “Priedītes” audzinātāja,
kurai tūlīt ap kaklu metas līksmie mazuļi, – tātad pasaka tiks
visam bariņam! Uz auklām, krāsainu veļas knaģu turētas, virknējas
raibu raibas zeķes. Drošības pēc mēs izdrukājam un izgriežam vēl
vienu kaudzīti tiem mazajiem māksliniekiem, kas nāks krāsot vakarā.
Sākam jau rēķināties ar to, ka Madonā notiek brīnumi.
Pēc tam kārta nākamajam brīnumam. Dzīve bibliotēkā.
Bibliotēkas durvis veras ik pēc brītiņa. Dažādu vecumu ļaudis ienāk
tikpat bieži kā lielveikalā. Kāds bariņš pārlapo jaunākos
laikrakstus. Daži darbojas pie datoriem. Jauna māmiņa atnākusi ar
mazu meitenīti un izvēlas juridisko literatūru studijām. Un kas
viņai šīs grāmatas izsniedz? Dzejniece Sarmīte Radiņa! Jā, viņa ir
arī bibliotekāre un ar pamatotu lepnumu stāsta, cik daudz tikšanos
ar rakstniekiem, dzejniekiem un māksliniekiem notiek Madonas
bibliotēkā. Un ne jau tikai. Straujajā Madonas upītē ik gadu tiek
rīkota pavasara regate (ja pareizi saprotam – tā ir kas līdzīgs
Pūksprunguļiem), top grāmata par godu Madonas 90 gadu jubilejai,
cilvēki no visām pasaules malām piedalās akcijā “Labo vārdu pasts
Madonai”, konkursi, koncerti, ģimeņu vakari un vēl, un vēl...
Divas kundzītes aplūko fotoizstādi “Mana mīļākā vieta Madonā”, un
uzrunā mūs, vai arī mēs esam nobalsojušas par labāko bildi. Kā nu
ne?! Mana favorīte ir tā, kur pārītis tautastērpos atlaidies
zālītē. Kamēr pētu pārīti, Līga stāsta – daudziem mīļākā Madonas
vieta ir bibliotēka, pat dauzonīgie puišeļi pēc stundām nāk šurp,
un ģimeņu vakaros zīmē, līmē un izgriež ne tikai meitas un dēli,
bet arī tēvi. Atzīstos – šobrīd šajā stāstā klausos ar nelielām
šaubām, sak, katrs jau savu bērnu slavē, bet – paturiet prātā
virsrakstu!
Pēc pusdienošanas mazā, mājīgā kafejnīcā turpat bibliotēkas
pagrabstāvā, mūs savā valstībā ievilina Madonas novadpētniecības un
mākslas muzeja galvenā speciāliste Laimdota Ivanova. Uzvārdu
sakritība? Protams, ne. Laimdota ir Līnas mamma, un viņas vadībā
mēs baudām Latvijas laikmetīgās mākslas centra izstādi “Pazudis
arhīvā” un dažādu autoru dažādu laikmetu gleznu galeriju no paša
muzeja krājumiem. Skat, manas mīļās Līgas Purmales “Vasaras diena”
arī!
Tad dodamies laukā, saulē, gar skolu, pa Mīlestības graviņu. Viss
nokopts, sagrābts, zaļi asni spraucas no zemes, raisās pirmie
ziediņi – zeltstarītes, baltie vizbuļi, cīrulīši, pakrēslītes,
mazpurenītes. Un atkal brīnums – Lazdu laipa. Jā, tā ir tā pati
Ilzes Indrānes aprakstītā leģendārā Lazdu laipa. Atjaunota,
stingra, gluda un tīra tā pārved mūs pāri čalojošajai Madonas
upītei.
Kad atgriežamies bibliotēkā un kopīgi klājam uzkodu galdu, pa logu
redzam, ka pēcpusdienā rosība bibliotēkas tuvumā tikai pieaug.
Arvien vairāk cilvēku nāk šurp, plašajā, ērtajā autostāvvietā visu
laiku ierodas pa kādam auto.
Vēl nav puspieci, kad sākas! Mamma, tētis, bērniņi. Auto, tētis,
mamma, bērniņi. Mamma, meita. Mamma, tētis, puisītis. Auto, vēl
viens auto, mamma, tētis, bērni, mamma, tētis, bērni, vecmāmiņa. Un
ziedi. Mamma, tētis, dēls, skrejritenis. Tēvs, dēls, divritenis.
Minūtes rit, jau pieci, Līga visus līksmi apsveic kā sen gaidītus
mīļus radus, un es sev atzīstu, ka savādā kārtā sāku izjust
neizskaidrojamas radniecības saites ar visiem šiem ļaudīm.
Zeķu Zaķis ir sakautrējies, jo viņam joprojām ir baltais ziemas
tērps, bet bērni apsola viņam izkrāsot košas zeķītes. Mēs
izstāstām, kā top grāmata, cik daudz ļaužu šai ceļā ir iesaistīti,
pateicamies Līnas ģimenei un skolotājiem un apsolām nākamo grāmatu,
kuras manuskripts ir jau iesniegts izdevniecībā. Līna atkal rāda,
kā var uzzīmēt un izkrāsot Zaķi, Lācīti un Kaķīti Kauliņu bez
zīmuļa un papīra. Apsveikumi, smaidi, kāda asara acu kaktiņā,
pavasara ziedu maigais košums un smaržas. Bērni krāso, ka švīkst
vien. Ir tikai klusa, radoša murdoņa. Pieaugušie, aplipuši
datorgaldam, brīnās, cik veikli, dzīvi un virtuozi Līnas uzzīmētie
dzīvnieciņi iegūst krāsas. Paiet daži līksmi mirkļi, un nu jau
krāso māmiņas. Tēti palīdz bērniem uzrakstīt uz zeķītēm vārdus un
Zeķu Zaķim – piekārt pabeigtās zeķītes. Uz katras ir numurs, jo
grāmata ļoti vēlas nokļūt kāda veiksminieka rokās. Taču izloze
nevar sākties, jo māmiņas ir metušās tādā krāsošanas azartā, ka man
blakus kāds nočukst: “Zeķu Zaķa antistress!!” Un tad beidzot mazā
Madara priecīga lēkā ar laimēto grāmatiņu rokās, un pārējie it
nemaz neizskatās vīlušies, bet līksmojas kopā ar meiteni. Visi –
lielie un maziņie. Ak jā, arī maziņie Madonā ir īpaši. Jaunākie –
dažus mēnešus veci punča bērni, bet vecākais “maziņais” –
septiņpadsmitgadīgs jaunietis. Tukšā gan neaiziet neviens – Līna ir
sagatavojusi krāsainas Zeķu Zaķa pastkartes un visdažādākās
uzlīmes, un uz galda gaida tepat Madonā cepts brīnumgards (jā,
BRĪNUMgards!) kliņģeris, plātsmaizes un citi gardumi. Pulkstenis
tikšķ, rādītāji bīdās uz priekšu, un sāk izskatīties, ka grāmatas
atvēršanas svētki var izvērsties par īstu pidžamu ballīti. Neviens
nesteidzas projām, ir redzams, ka ikviens jūtas pieņemts un
gaidīts, to nav iespējams iestudēt vai notēlot. Arī mēs jau
jūtamies kā radu saietā, un es tūlīt redzu tam izskaidrojumu. Kamēr
vienā telpas galā pulciņš viesu mielojas, otrā galā Līga strādā.
Pie viņas galda stāv nopietns bariņš pavisam jaunu jauniešu, kuri
cieši satvēruši grāmatas, un alkst kļūt par Lasītājiem.
Reģistrēties. Pirmo reizi. Es dzirdu, kā Līga ar viņiem runā, un
redzu, ka ikviens no viņiem saprot – es esmu nozīmīgs, es esmu
vērtīgs, es piederu šai lielajai, skaistajai, bezgala aizraujošajai
pasaulei un tieku ielūgts pievienoties ceļojumam pa Dzīvi, kurā
daudzus vārtus spēj atvērt grāmata. Teātris. Māksla. Kino. Dzeja.
Mūzika.
Debesīs sarodas aizvien vairāk mākoņu, pat kāda pelēka lāse jau
nobirst, taču šķiet, ka kļuvis gaišāk.
Kad mūsu šoferītis Roberts izgriež auto no bibliotēkas stāvlaukuma,
es rakstu draudzenei, savai vārda māsai (madonietei!), īsziņu: “Cik
Madona un madonieši ir brīnišķīgi! Šeit taču ir tāds kultūras un
gaismas centrs! Esam uzlādēti ar tik labām emocijām. Burvīgas
ģimenes! Bija tik daudz ļaužu, ka mums beigās gandrīz pietrūka
uzlīmju. Un ir labi apzināties, ka mūsu prezidents arī ir
madonietis. Paviesojoties šeit, pārņem ticība: Latvija būs un
pastāvēs.”
