H. Murakami darbu cienītāji ir pieraduši, ka rakstnieks savos
romānos mēdz būt ārkārtīgi noslēpumains, arī viņa privātā dzīve
risinās slēpti no publikas acīm, tāpēc pat diezgan aktīvi Haruki
Murakami fani par rakstnieku zina tikai nedaudzus faktus.
Šīs nelielās grāmatas lappusēs H. Murakami atklājas
ārkārtīgi personiski, pastāstot gan to, kā radās iecere uzrakstīt
pašu pirmo romānu, gan ļoti daudz par sevi pašu, attiecībām ar
draugiem, pasauli, literatūru, mūziku un, protams,
skriešanu. Skriešanu, kas ir izaicinājums un mierinājums
vienlaikus. “Veselīgu pašapziņu un neveselīgu lepnību šķir plāna
siena,” apgalvo Haruki Murakami, šo atziņu attiecinot tiklab uz
garo distanču skriešanu, kā uz rakstīšanu. Un vēl viņš saka: “Lūk,
svarīgākais, ko iemācījos skolā: “Svarīgo skolā neiemācās.” Un tā
ir patiesība.” Ir mierinoši lasīt arī šādu atziņu: “Dzīves
kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko
iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.”
Grāmatā
"Par ko es runāju, runādams par skriešanu"
Haruki Murakami ar atziņām bārstās kā no pārpilnības raga, ļaujot
katram pašam izvēlēties sev noderīgāko. Būdams melomāns un kaislīgs
vinila plašu kolekcionārs, Haruki Murakami arī šai grāmatā piesauc
dažādus skaņdarbus, ļaujot lasītājam jau ierastā manierē sastādīt
grāmatai skaņu celiņu un tādējādi papildināt tekstu. Īpaši
interesanti tas varētu būt lasītājiem, kuri paši nodarbojas ar
skriešanu: salīdzināt savus un Murakami muzikālos ieradumus, taču
arī pārējiem muzikālās pasāžas cauri laikiem un žanriem būs
saistošs piedzīvojums un, iespējams, pat atnesīs kādu
jaunatklājumu.
Haruki Murakami (1949) ir spilgtākais un
pazīstamākais mūsdienu japāņu rakstnieks. Viņa grāmatas drukā
miljoniem eksemplāru metienos. Gan dzimtajā Japānā, gan citās
valstīs Murakami ir fanu klubi, un – pats zīmīgākais – tajos runā
nevis par viņu, bet par viņa jaunākajām grāmatām. Latviešu valodā
iznākuši daudzi viņa darbi, to skaitā “Aitas
medīšanas piedzīvojumi”, triloģija “1Q84”,
“Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi”, “Kafka
liedagā”,
“Skarbā brīnumzeme un pasaules gals”, “Dejo, dejo,
dejo” un citas.
No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.
