Autors: Bārbala Simsone
Lekcija nolasīta LatCon 2011 "Leģendas" laikā 2011. gada 28.
maijā.
Fakts, ka pusaudži un ne tikai pusaudži aizgūtnēm „aprij”
Stefanijas
Meieres „Krēslas” sērijas darbus un tās daudzos epigoņus, vairs
nevienu nepārsteidz. Kā liecina dati, jaunatnei adresēto fantāzijas
romānu izdošana Amerikā pēdējo piecu gadu laikā divkāršojusies, bet
no visiem pārdotajiem romantiskajiem romāniem (romance) 20% bijuši
tieši šāda paveida darbi. Taču šis fakts pamazām vairs netiek
dēvēts tikai par viena darba raisītās eiforijas fenomenu, bet
atsauc atmiņā kādu žanrisko kategoriju, kura nemaz nav tik nesena,
vien „Krēsla” to no jauna iecēla popularitātes saulītē. Angliski šo
kategoriju dēvē par paranormal romance – romānu, kas vairāk atbilst
„populārajai”, nevis „nopietnajai” (novel) kategorijai un kuram ir
divi absolūti priekšnoteikumi: pirmkārt, izvērsta romantiskā
līnija, otrkārt, reālās pasaules saplūšana ar pārdabisko,
mitoloģisko, iztēloto.
Žanriski paranormal romance ir visai postmoderni salātiņi.
Atšķirībā no klasiskās fantāzijas tajā visbiežāk netiek rādīta
detalizēti izstrādāta paralēlā pasaule (a'la Tolkīna Viduszeme),
bet fantastiskās būtnes – vampīri, vilkači un citi pārdabiski
radījumi – vienkārši uzrodas mūsdienu cilvēka ikdienā: skolā,
veikalā, uz ielas. Arī zinātniskās fantastikas elementi – ceļojumi
laikā, citplanētieši – netiek apvīti ar zinātniskiem
paskaidrojumiem, bet pieņemti kā stāsta sastāvdaļa. Liela loma
šajos darbos ir arī šausmu elementiem, kas nodrošina gan tēlu
spektru (tie paši vampīri vairāk piederīgi šausmu nekā fantāzijas
literatūras pasaulei), gan sižetiski nepieciešamo „asumiņu”, gan
bieži gotisko darbības vidi. Klasifikāciju cienītāji jau
pamanījušies šo žanru tālākiedalīt tādās kategorijās kā vampīru
romance, vilkaču romance, pat zombiju romance, u.t.jpr.
Protams, šobrīd pasaulē, kas joprojām jāj uz Stefanijas Meieres
bestselleru cikla viļņa, populārākais ir sižets par vidusskolu vai
pusaudzim ekvivalenti ikdienišķu vidi, kurā apgrozās darba
varonis/varone – parastais, ne ar ko neievērojamais tēls, kurš
negaidīti nonāk saskarē ar pārdabisko sfēru, iemīlas no tās
nākošajā būtnē un ir spiests risināt visdažādākos no šīm attiecībām
izrietošos sarežģījumus. Tomēr vai tīņu „paranormālās romances”
(lietojot latviski ļoti neprecīzu tulkojumu) popularitāte ir
skaidrojama tikai ar fantāzijas mūžseno valdzinājumu? Varbūt jā,
bet gribas piedāvāt arī atšķirīgu versiju. Proti, romāni
metaforiskā, bet precīzā veidā atspoguļo/risina mūžīgās, apzelētās,
bet vienmēr aktuālās pubertātes tēmas: izmaiņas pašu ķermenī un
pasaules uztverē, pretējā dzimuma vilinājuma un bīstamības
kontrastu, pāreju no šaurās un apnikušās bērnības nezināmā un
biedējošā pieaugušo pasaulē, romantisku piedzīvojumu alkas, you
name it.
Pieņemu, ka lielākā daļa no mums savus pusaudža gadus atceras visai
skaidri un atšķirībā no laimīgās bērnības nav tiem pārvilkusi
zeltīti idillisku migliņu. Daļa noteikti atceras arī savu pirmo
mīlestību, kas vairāk jau robežojās ar apsēstību. Sīki izprātotas
romantiskas sarunas, kas galu galā norisinās tikai sapņotāja prātā,
jo reālajā dzīvē ilgu objektam nav iespējams pateikt ne trīs
sakarīgus vārdus. Klades, pierakstītas ar iecerētā vārdu un
(meitenēm) savu vārdu kombinācijās ar iecerētā uzvārdu. Izmisums,
ja „paskatījās ne tā”, un ekstāze, ja „paskatījās pareizi”. Un tad
pirmo reizi ataust, ka mums nav ne jausmas, kas notiek šī mistiskā
radījuma – pretējā dzimuma pārstāvja – prātā. Viņš/viņa ir Svešais.
Un kas gan ir svešāks par būtni no pavisam citas pasaules?
„Krēslas” pamatkonflikts – meitenes un puiša attiecību vienlaicīgā
pievilkšanās un atgrūšanās, kas attēlota kā mūžsenā seksualitātes
simbola – vampīra – vilinājums un bīstamība – jau ticis apspriests
ne reizi vien. Savdabīgā inversijā šo tēmu rāda amerikāņu autores
F. K. Kāstas un viņas pusaugu meitas Kristīnas kopīgi tapinātā
sērija „
Tumsas nams” (tās pirmā daļa tikko piedzīvojusi publikāciju arī
latviešu valodā): varone nevis iemīl vampīru, bet pati ir vampīrs.
Sešpadsmit gadu veco Zoju atrod un „Iezīmē” mistisks pēddzinis;
meitenei jāpārceļas uz vampīru vidusskolu un jāiemācās sadzīvot ar
savu jauno būtību, turklāt ņemot vērā, ka mistiskās Pārmaiņas, kas
skar šīs skolas skolēnus, daļa arī neiztur... Būtībā – krāšņa,
eksaltēta, bet diezgan viegli uztverama metafora hormonālajām un
garīgajām pārmaiņām, kas attiecīgajā vecumā skar tīni: ne velti
Zoja, skatoties spogulī, sevi dēvē par „pazīstamo svešinieci”.
Protams, var iebilst, ka mūsdienu akcelerācijas skartajā pasaulē
dzimumbriedums jauniešus piemeklē krietni ātrāk par vidusskolas
gadiem, taču šeit, liekas, runa vairāk ir tieši par emocionālā
skatījuma izmaiņām.
Kad vampīru tēma izspiesta kā citrons līdz pēdējai lāsītei,
rakstnieki ķeras pie citām pārdabiskām būtnēm. „Eņģeļi ir jaunie
vampīri,” aizgūstot modes terminoloģiju, popularizē ārvalstu
izdevniecība, reklamējot Lorenas Keitas grāmatu „
Eņģeļu nakts” (oriģinālā „Fallen” – „Kritušais” vai
„Kritušie”). Romāna darbība notiek „pāraudzināšanas skolā”, kur
visās malās izvietotas novērošanas kameras, skolēniem atņem mobilos
telefonus un kuru galvenā varone Lūsija uztver kā cietumu. Protams,
skolai, lai to uztvertu kā ieslodzījuma vietu, nemaz nav jābūt tik
drakoniskai iestādei, – jo savas individualitātes ierobežošanu
dumpīgais pusaudzis, ja vien vēlēsies, izjutīs jebkurā skolā. Tāpat
padsmitnieces iemīļotajam nav jābūt nedz citplanētietim, nedz
kritušam eņģelim, lai izjustu pirmās mīlestības un briestošās
seksualitātes tīkamo baismīgumu un attiecību nesekmēšanās
gadījumā iztēlotos sevi kā traģisku star-crossed personāžu.
Atbilstoši „romances” uzstādījumiem, tās varonim (vīrietim) jābūt
sapņu tēla ekvivalentam, taču šiem bruņiniekiem pēdējā laikā
parādījušies zobi, nagi, spārni un (dažos gadījumos) astes. Taču
viss ir izskaidrojams – tādas starpdzimumu saskarsmes vārdnīcas kā
„Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras” mums jau pasen
iemācījušas, ka abi dzimumi uzskatāmi par dažādām sugām, un
pusaudžu romance tikai apstiprina šo pieņēmumu. Ja tās varonim
turklāt ir ilkņi, ķetnas, savdabīgi paradumi brokastot ar asins
glāzi vai pilnmēnesī skraidīt uz četrām kājām – vēl jo vairāk
tad.
Simboliskā līmenī iespējams skatīt arī šo romānu varoņiem tik bieži
piemītošās superspējas – levitāciju, telepātiju, elementu
pārvaldīšanu, utt., – kuras, kā autori nekavējas atkārtot, ir
jāiemācās pār- un savaldīt gluži tāpat kā pusaudža arvien
pieaugošās fiziskās un garīgās iespējas. (Šeit varbūt vietā
asociācijas ar savulaik skandalozo Viljama Pītera Bletija romānu
“Sātana izdzinējs” un pēc tā motīviem uzņemto Viljama Frīdkina
filmu ar tādu pašu nosaukumu: tikko tīņa vecumu sasniegušās Rīganas
trakošanu un lamāšanos var tulkot gan kā dēmonu apsēstību, gan kā
nekontrolējamo pubertātes hormonu vētru interpretāciju, kas
pieaugušajos izraisa šausmas.) Diez vai ir nejaušība, ka šajos
tekstos bieži sastopamas līdzīgas hiperbolizētas izpausmes –
puiša/meitenes pieskāriens drauga/draudzenes rokai atgādina
elektriskās strāvas triecienu, emocijas rod atspoguļojumu dabas
parādībās (vētra lietus, melni mākoņi, utt.) un apkārtējās vides
bojāšanā – plīst spoguļi un logu rūtis, lido mēbeles – jaunietis
simboliski raujas ārā no nepierastās esamības.
Citā aspektā pubertātes konfliktu risina Margaretas Garsijas un
Kami Stolas uz kopējā „romanču” fona patīkami savdabīgais darbs „
Daiļās būtnes”, demonstrējot vienas skolnieces, „dīvaines”,
atstumšanu, mobingu klusā ASV Dienvidu pilsētiņā. Vecā, baisā māja,
kurā neviens no pilsētniekiem nav spēris kāju, leģendas, kas klīst
par tās šaušalīgo iemītnieku – meitenes tēvoci, pašas Līnas
biedējošie talanti vispirms raisa asociācijas ar gotisko romānu.
Taču cītīgāks lasītājs pamanīs, ka „Daiļās būtnes” ir savdabīga
parafrāze par Hārperas Lī klasisko darbu „Kas nogalina
lakstīgalu?”, tikai šeit rasu konfliktu aizvieto pretstatījums
“savējie” (t.i., normālie, ikdienišķie, garlaicīgie) un “svešie”
(neparastie, biedējošie, pārdabiskam spējām apveltītie). Līnas
mobingā nav nekā neparasta, tas ir savā ikdienišķumā baiss terors,
ko klasesbiedri piekopj pret atšķirīgo - un ne jau meitenes maģisko
spēju, bet apģērba, uzvedības un radniecības dēļ. Arī vēstītāja
Ītana ģimene ir disfunkcionāla – māte ir mirusi, tēvs, ieslēdzies
savā istabā, jūk prātā, - taču šo dīvainību pilsētiņas iedzīvotāji
neredz tik spilgti kā Līnas un viņas tēvoča savādību. Tieši tāpēc
nav iespējams izslēgt varbūtību, ka Ītans noslēpumainajos kaimiņu
tēlos projicē savu ģimeni un, iespējams, tikai iztēlojas mistisko
Reivenvudu muižu, lai nevajadzētu domāt par realitāti. Līdz ar to
“Daiļās būtnes” atklājas kā stāsts par diviem vientuļiem
jauniešiem, prasmīgi nomaskēts zem krāšņa gotiska fona.
Arī šķietami no citas operas nākošais Sūzenas Kolinsas trīsdaļu
eposs „
Bada spēles”, rādot antiutopisku nākotnes ainu, velta vienu
līniju pusaudžu tematikai – gan Katnisa, gan viņas pielūdzēju
duets, gan lielākā daļa pārējo necilvēcisko TV spēļu dalībnieku
taču nav sasnieguši pilngadību. Dzīve kā cīņa – jā, klišeja, bet
aktualizējama un izdzīvojama.
Protams, šo darbu popularitāte skaidrojama arī ar diezgan lielo
brīvību erotisko tēmu attēlojumā, kas lauž tabu arī attiecībā uz
seksuālo daudzveidību, netradicionālo seksu utt. – tas viss
lasītāja identitātes meklēšanas procesā ir gana nozīmīgi. Šīs
epizodes – parasti visai detalizētas – „spiež” tieši uz sievietei
tīkamā maigošanās procesa atveidojumu, aiztaupot (un tāpēc ļaujot
iztēlei) paša mīlas akta aprakstu, ja nu pāris līdz tam nonāk
(visbiežāk jau ne). Un te slēpjas viens no āķiem: neraugoties uz
to, ko vēstītājs mēdz būt arī vīriešu kārtas, pusaudžu paranormal
romance gandrīz vienmēr koncentrējas uz meitenes/sievietes
skatījumu un izjūtām.
Romances vilnis ir sasniedzis arī Latviju un latviešu rakstniekus,
konkrētāk – rakstnieces. Ja pirmie publicētie darbi gan jaunajai
autorei Laurai
Dreižei („Pūķa dziesma”), gan
Lindai Dreimanei („Vilcenes stāsts”) bija ieturēti klasiskās
fantāzijas sižeta (un dažbrīd arī formulu) grožos, tad abu
rakstnieču otrie darbi ir krasi atšķirīgi. Laura Dreiže romānā
„Nepabeigtais skūpsts” piedāvā savu – jāteic, gana oriģinālu, –
versiju par tēmu „vampīra un meitenes mīlas stāsts”, bet Lindas
Dreimanes darbs „Septiņi” pārsteidz ar savdabīgas apokalipses
pieteikumu. Turklāt, patīkami atšķiroties no daudzu jauno autoru
darbiem, „Septiņi” varoņi ir latvieši, arī darbība vismaz sākotnēji
notiek Latvijā – taču tas nenozīmē, ka arī Baltezera „biezo” mājās,
Vecrīgas klubiņos un „Latgalītes” tirgū nevar sastapt pārdabiskas
būtnes, ar kurām romāna varone nonāk visai interesantās attiecībās.
„Septiņi” gan izspēlē nedaudz citu tēmu – nevis pusaudzes
identitātes meklējumus, bet pieaugušas sievietes attiecību un
grūtniecības krīzi (mazliet atbalsojot Airas Levina klasiskā darba
„
Rozmarijas bērns” sižetu): tas nav mazsvarīgi, ja bērna tēvs ir
dievība ar nekrietniem nodomiem...
„Jaunieši ir noilgojušies pēc savai vecuma grupai adresētas
romantiskās literatūras,” uzskata Laura Dreiže. „Šai vecumā ir
sevišķi izteiktas alkas pēc piedzīvojumiem, drusciņas adrenalīna un
noslēpumu, un paranormālā romance atbilst visiem šiem nosacījumiem.
Pat ja dzīvē meitene diez vai tuvotos tumši ģērbtam draudīga
paskata svešiniekam, tad romāni ļauj iztēloties, kā būtu, ja būtu.
Domāju, ka tas ir līdzīgi šausmu filmām – ja tās cilvēki skatās,
lai "komfortabli" pabaidītos, tad jaunieši lasa romance grāmatas,
lai caur varoņiem izdzīvotu tumšiem noslēpumiem apvītu
mīlasstāstu.” Savukārt Linda Dreimane piebilst: „Pusaudžu gadi ir
tāds vecums, kad bērnība ir pagājusi un pasakas lasīt vairs
nepiedien, bet no pieaugošo dzīves vēl neko saprast nevar.
Jaunietis paraugās uz vecākiem un redz, ka to dzīve sastāv
lielākoties no rūpēm - naudas pelnīšana, kredīta atmaksa, vēl kāda
slimība pa vidu. Un jaunietis sabīstas, ka dzīve ir vienas vienīgas
rūpes. Bet sirdī mīt cerība, ka tomēr ir kaut kas vairāk. Un
paranormal romance it kā balansē uz bērnības pasaku un pieaugušo
dzīves rūpju robežas, viešot cerību, ka dzīvē tomēr ir daudz
neatklātu noslēpumu.”
Pirmās romantiskās jūtas, attiecību risināšana ar līdzaudžiem un
vecākiem, skolas problēmas – tas viss kopā veido pazīstamu vidi,
kurā vampīrs, eņģelis, burvis vai cita pārdabiskā būtne iekļaujas
gluži organiski. Seksuālās un baismās ainas piešķir romancei
autentisku „pieaugušo pasaules” bīstamības auru, kādu nesniegs nedz
pionieru/komjauniešu dzīves peripetijas, ar kādām uzauguši šodienas
trīsdesmit- un četrdesmitgadnieki, nedz arī klasiskās fantāzijas
žanra darbi, kas, kā likums, „nodarbina” vai nu gados jaunākus
varoņus (Harijs Poters, Pevensiju bērni „Nārnijas hronikās”) vai
tādus, kuriem pasaules glābšana sublimējusi seksualitāti (hobiti),
vai kuri vismaz, kā minimums, neapmeklē vidusskolu un necīnās ar
skolasbiedru/skolotāju/vecāku nesapratni.
Kopumā jāsecina, ka paranormal romance valdzinājumam ir trīs
pavisam konkrēti iemesli.
Vispirms, tā apstiprina pieņēmumu – jā, zēni/meitenes patiešām ir
no citas pasaules, bet arī ar citplanētiešiem iespējams rast kopīgu
valodu... vai vismaz kaut ko kopīgu.
Otrkārt, šie darbi “ izceļ” no idiomu sfēras visus tīņa gadus
pārspīlējumus un parāda pasauli, kurā tie ir reāli. Nevis – ja tu
sāksi satikties ar Annu no paralēlklases, es nomiršu, bet – ja mēs
nebūsim kopā, es patiešām nomiršu, – un ļauj attīstīt šo premisu
tālāk, apmierinot pusaudža alkas pēc savu piedzīvojumu atzīšanas
par globāla mēroga notikumiem.
Visbeidzot, paranormālā romance ļauj nejusties vienam. Jā, neesmu
nekāda skaistule, bet, ja jau necilā Bella varēja savaldzināt
superīgo Edvardu, tad taču ar mani arī viss būs kārtībā? Jā, mani
senči ir katastrofa, bet, ja padomā, kāda ģimenīte bija tai vampīru
Zojai, tas vēl ir normāli...
Pamatā tomēr labākie šie žanra paraugi nav orientēti ne uz seksu,
ne pārdabisko, bet uz lasītāja ilgu projicēšanu literāros tēlos un
krīzes situāciju atrisināšanu, tās izspēlējot sapņa formātā. Daži
no šiem stāstiem ir samērā tipiski pašam sev pirms gulētiešanas
izfantazēto pasaku paraugi, taču, pirmkārt, daudzi no tiem ir
patiesi aizraujoši, un, otrkārt, vienmēr taču ir mierinoši uzzināt,
ka citi domā par to pašu, par ko es.
