Vai zinājāt, ka visnotaļ autoritatīvā „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca” un ne mazāk nopietnā „Ilustrētā svešvārdu vārdnīca” neatpazīst vārdu „komikss”? Jo abās vārdnīcās pie attiecīgā šķirkļa šī vārda beigās ir par vienu burtu mazāk, nekā mēs parasti rakstām. Var tikai minēt, vai šī iemesla dēļ latviešu komiksa žanrā ir tik maz pamanāmu oriģināldarbu, kaut gan rietumvalstīs komiksu kultūra ir visai plaši izplatīta.
Foto: Lauma Bībere
Var diskutēt, vai komiksi grauj vai veicina bērnu vēlēšanos lasīt
īstas grāmatas, taču nule Apgādā Zvaigzne ABC iznākusī mākslinieka
Kristapa Auzenberga (1981) grāmata
„
Mani ne-darbi” dažu labu lasītslinkotāju varētu
pievērst arī literatūrai, kuru bagātīgi papildina asprātīgi
zīmējumi. Latviski lādzīgā nedarbnieka Pēterīša piedzīvojumi ir
tiklab bildēs, kā vārdos izstāstīts aizraujošs un fantastisks
stāsts divās daļās.
Komiksa autors Kristaps Auzenbergs apgalvo, ka vēlme zīmēt radusies jau agrā bērnībā, kad parādījušies pirmie latviski izdotie komiksi, kurus vispirms, protams, viņš mācījies atdarināt, bet pēc tam tapuši arī savējie – ar paša izdomātu sižetu un personāžiem.
Mākslinieks ir pievērsies arī karikatūras žanram. Būdams karikatūrists žurnālā „Dadzis”, Kristaps iemācījās zīmēt šaržus; šādu amizantu pašportretu lasītājs ieraudzīs arī uz komiksa grāmatas aizmugurējā vāka. Šobrīd tieši karikatūru un šaržu zīmēšana ir kļuvusi par mākslinieka maizes darbu, taču arī sirdslieta – komiksi novārtā nepaliek.
„Komikss „Mani ne-darbi” tika zīmēts ar mērķi – no vienas puses, radīt kādu jaunu, neredzētu sižetu jaunajai publikai (un ne tikai!), lai būtu interesanti un saistoši, un – galvenais – smieklīgi; no otras puses, gribēju, lai komiksā darbotos nevis kaut kādi ārzemju supervaroņi un roboti, bet mūsu pašu pēterīši, anniņas un... jā, citplanētieši. Vispār – es zīmēju, lai cilvēks gan aizdomātos, gan smietos par maniem zīmējumiem,” atzīst autors.
Vairāk par komiksu autoru Kristapu Auzenbergu uzzināsiet, noskatoties 6. decembra LTV raidījumu “Dzīvīte”.