Publikācijas

Kādā Zviedrijas mazpilsētā skolā šķietami pašnāvību izdara pusaudzis. Sešas viņa skolasbiedrenes piedzīvo dīvainus atgadījumus, redz mistiskus sapņus un jūt sevī mostamies neparastas spējas. Sarkana pilnmēness naktī pārdabisks spēks liek tām satikties pamestā parkā… Izrādās, ka viņas ir Izraudzītās – raganas, kam jāaptur ļaunie spēki no citām dimensijām, kas tīko iznīcināt mūsu pasauli.

Meitenes it nemaz nav tuvas draudzenes, gluži pretēji. Sastopas perfektā meitene, kas slepus cieš no ēšanas traucējumiem, „zubrītāja”, kas iemīlējusies matemātikas skolotājā, mobinga upuris un augstprātīga vienaudžu terorizētāja, ballīšu meitene un stilīga izstumtā (mazliet stereotipiskas, bet tomēr ļoti reālas). Ir arī daudz citu varoņu, kā jau pieklājas apjomīgai triloģijai – jo kādam droši vien laiku pa laikam jātop nogalinātam. Vienīgi tie visi parādās tik strauji, ka brīžam grūtības sagādā personāžu iegaumēšana un atšķiršana – to ir vismaz ducis, ja neskaita otrā plāna draugus, draudzenes,

Pasaule, kurā mīt Jona, ir ideāla – visi dzīvo saskanīgi un pārtikuši, kopā ar savām otrajām pusītēm, starp kurām valda absolūta raksturu saderība, strādā iemīļotu darbu, audzina izcili paklausīgus bērnus, vecumdienās tiek mīļi apkopti. Kopienā valda rūpīgi izstrādāti noteikumi, kurus ikviens mācās ievērot kopš gada vecuma. Un visi tos ar prieku pilda, jo saprot, ka ir vērts to darīt.

Gan bērni, gan vecāki ar nepacietību gaida ceremoniju mēnesi – decembri, kad bērni kļūs par gadu vecāki un saņems nākamā gada privilēģijas atbilstoši vecumam un savai attīstībai – mazie priecājas par priekšā pogājamu jaku ar kabatām personiskajiem sīkumiem, deviņgadnieki par divriteni, vienpadsmitgadnieki – par atļauju nogriezt bērnišķīgās cirtas un bizes. Divpadsmitgadnieki uzzina savu mūža aicinājumu – vecajo padome bērnus visu bērnību ir rūpīgi novērojusi, lai šai vecumā, kad bezrūpīgām rotaļām atvēlētais laiks iet mazumā, katram piešķirtu perfekti piemērotu amatu. Turpmāk pēc skolas stundām

Zvaigzne ABC nesen laidusi klajā Daniela Kīza grāmatu „ Puķes Aldžernonam ”.  Grāmatu, kura patiešām būtu jāizlasa, un ne jau tāpēc, lai varētu samērīties ar IQ.
 
Redz kā ar tām grāmatām ir, citi darbi tiek tulkoti tiklīdz tie iznāk oriģinālvalodā, bet citi... ir jāpaiet vairāk kā piecdesmit gadiem, lai tas notiktu (par gadsimtiem nerunāsim un arī par tām grāmatām, kas nekad droši vien netiks iztulkotas...). Iespējams daži šo grāmatu bija pamanījuši pirms tam, jo kā ne kā tā ir saņēmusi prestižas balvas, bet manā redzeslokā tā nonāca tikai tagad, līdz ar tulkojumu, tikpat kā 54 gadus pēc tās izdošanas oriģinālvalodā. Bet vai tāpēc tēma ir kļuvusi mazāk aktuāla? Kāda tēma? Cilvēcība un vienīdzība. 

Diezgan smags stāsts, kuru grāmatplauktā es gribētu nolikt blakus Emmas Donohjū „

Šī ir skumjākais stāsts grāmatplauktā. Neviens cits literārais darbs pēdējā laikā nav tā izrāvis sirdi no krūtīm kā smeldzīgais un aizkustinošais stāsts par garīgi atpalikušo Čārliju un laboratorijas peli Aldžernonu.

Puķes Aldžernonam ir no tām grāmatām, kuru gribas ieteikt izlasīt katram. Lai ieskatītos spogulī un ieraudzītu savu sirdsapziņu. Lai apstātos un novērtētu visu, ko dzīve mums spēj dot un apdomātu, cik gan vieglprātīgi bieži pret tās dāvanām izturamies. Lai nākamreiz, sastopoties ar citādo, atcerētos par Čārliju. Puisi, kurš vēlējās palikt “guderāks”, jo ticēja, ka tad apkārtējie viņu iemīlēs un pieņems.

Atverot pirmo grāmatas lapaspusi, sagaida pārsteigums. Neviens vārds nav uzrakstīts gramatiski pareizi un raibs iet gar acīm no stila kļūdām. Bet, taisnību sakot, pēc pāris rindiņām

Šķiet, ka no Stīvena Kinga darbiem nelasīti ir palikuši tikai divi – Lizijas stāsts un Melnā māja. Arī Keriju es jau biju lasījis, tiesa gan krievu valodā un pērnā gadsimta beigās. Tomēr, kad uzzināju, ka darbs pārtulkots arī latviešu valodā radās vēlme to izlasīt vēlreiz. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC šī grāmata nonāca manos nagos.

Kerija Vaita ir tipiska Stīvena Kinga  stāsta galvenā varone. Meitene, kas uzaugusi vidē, kurā lielākā daļa cilvēku viņu ienīst vai izturas vienaldzīgi. Kerijas māte ir reliģioza sektante, un bērns viņai kalpo tikai kā atgādinājums par viņas grēkiem. Arī skolā Kerijai neklājas labāk, viņa ir atstumtā, jo lāgā neiederas nevienā kompānijā. Un nebūtu jau nekā, par ko lāga rakstīt, ja vien Kerijai nepiemistu īpašas spējas.

Keriju varētu ierindot starp tipisku stāstu, kas dramatiskā

Pasaules gals pienācis, pārdzīvots un varam gaidīt nākošo. Tomēr, pa to laiku, ja vēlies padzīvot pasaules gala noskaņās tāpat vien, tad īstā izvēle ir ” Pāreja ”, kuras autors ir Džastins Kronins. Grāmata ir bieza un pamatīga, lai gan stāstu pēc virspusēja atstāsta nevar nosaukt par nekad iepriekš nedzirdētu. Grāmatas galvenās idejas jau zināmas, jo daudzi blogeri pirms manis ir paspējuši par šo grāmatu izteikties, tāpēc es tikai ieskicēšu savas domas :)

Vīruss. Eksperimenti. Vīrusa izkļūšana ārpusē un bums—>ļoti īsā laikā dzīve un pasaule, kādu cilvēki gadiem pazinuši vienkārši…izzūd. Nē, tas nav Resident evil atstāsts. Protams, neiztiekam bez kārtējās mazās, īpašās meitenītes un vampīriem. Šāda veida jau dzirdētas lietas grāmatā netrūkst. Tomēr, ir jāprot jau daudzas reizes redzētas un dzirdētas lietas

Nav jau tā, ka es šo grāmatu jau nebūtu lasījis. Tas gan bija ļoti sen atpakaļ, iespējams, pat astoņpadsmit gadi jau ir pagājuši. Pirmo reizi lasīju šo stāstu, šķiet, ka lielajā fantastikas antoloģijas krājumā, kas vairākos sējumos bija iznācis krievu valodā. Skaidrs, ka pa šo laiku daudz kas bija piemirsies, un bija patiess prieks, kad uzzināju, ka „ Puķes Aldžeronam ” ir izdevusi izdevniecība Zvaigzne ABC. Pateicoties izdevniecībai, es tiku pie šīs grāmatas un varēju izlasīt to vēlreiz jau dzimtajā valodā.

Čārlijs Gordons ir parasts garīgi atpalicis cilvēks. Viņa IQ ir tikai 68 , bet tas nav traucējis viņam iemācīties lasīt un rakstīt. Viņam ir arī patstāvīgs darbs maiznīcā, tur viņš strādā par izsūtāmo zēnu, un galvenais viņam ir daudz draugu. Lai arī ko viņš nedarītu, visi priecājas par viņu, un dzīve ir

Ar laiku esmu nonākusi pie secinājuma, ka vampīri man laikam ir vismīļākie no pārdabiskajiem nešķīsteņiem. Jau pirms Brema Stokera „ Drakulas ” tie ir dzīvojuši senās leģendās, ko cilvēki radīja, lai rastu atbildi mūžsenajām bailēm no nāves un tumsas. Ilgi vampīri asociējās ar bālu pusmūža kungu bezgaumīgā paltrakā uz pleciem, iespaidīgiem ilkņiem un savādu akcentu, bet tad nāca Anna Raisa, kas deva vampīriem otro elpu, padarot tos par iekārojamiem, bet bīstamiem nakts radījumiem. Viņa ļāva tiem atmest jau novecojušo Drakulas ietērpu, kas jau viegli oda pēc klišejām. Laikam Stefāniju Meieri un to, kā viņa padarīja vampīrus par kārtējo mirdzošo popkultūras (un, ko tur liegties, apsmiekla objektu) elementu, ir lieki. Galvenais, ko vēlos teikt, ir tas, ka vampīru tēma man ir mīļa, jo tā ir elastīga – katrs autors var kaut ko nedaudz

„ Pandēmija ” ir „ Delīrija ” triloģijas (kurā ir tikpat daudz „pastarpinājumu”, kas veltīti stāsta otrā plāna varonēm) otrā grāmata.

„Pandēmiju” var sadalīt divās daļās – viena, kurā galvenā varone Lēna stāsta par pavadīto laiku Mežonīgajā zemē pēc traģiskās bēgšanas no Portlendas, un otra, kurā Lēna dzīvo Ņujorkā un darbojas pretošanās kustības labā. Abas ir sajaukušās kopā, mijoties nodaļu pa nodaļai, kopumā atsvaidzinot sižetu.

Varbūt tā arī bija speciāli domāts, bet, manuprāt, tā sauktie slimie ir aizmirsuši iemeslu, kura dēļ pameta ērto, silto un drošo zemi robežu otrā pusē – mīlestību. Viņu metodes ir nežēlīgas, un Lēna pati par to pārliecinās,

Pavisam neilgi pirms “izsludinātā” pasaules gala jūsu rokās nonāk grāmata, kurā norisinās ne vairāk un ne mazāk kā apokalipse. Pēdējo stundiņu tajā neizraisa krītoši meteorīti, dabas likstas vai kosmosa viesu iebrukums. Pārejas notikumu galvenie ierosinātāji ir paši cilvēki.

Viss iesākas ar slepenu eksperimentu Noass (lielisks autora humora izjūtas apliecinājums!), kurā uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem tiek izmēģināts jauns vīrusa veids (viņi labprātīgi piekrīt kļūt par izmēģinājumu zaķīšiem, jo tā iespējams izvairīties no soda izpildes). Tas pieškir inficētajiem neiedomājamu spēku un ātrumu. Bet, ak vai, – pēc labākajām tradīcijām viss noiet greizi – superkareivju vietā viņi pārtop par vampīriem, kas gatavi bez žēlastības nogalināt, lai tikai tiktu pie kārotās asiņu devas. Kad dzirdat vārdu “vampīri”, aizmirstiet