Publikācijas

Patrika Nesa triloģijas "Haosa spēles" pirmā daļa "Nazis, ko neatlaist" mūs aizved uz pavisam citu pasauli un - es ar to domāju - uz citu planētu. Var saprast, kāpēc šo grāmatu liek vienā plauktiņā ar Sūzenas Kolinsas “Bada spēļu” triloģiju. Tomēr atšķirību šīm abām Spēlēm ir vairāk nekā līdzību. "Nazis, ko neatlaist" pārsteidz ar savu oriģinalitāti un izdomas bagātību.

 Šī grāmata ierauj savā pasaulē. Ierauj tik ļoti, ka ir teju neiespējami to nolikt malā. Ēšana un gulēšana,  to lasot, liekas kā traucēklis. Nekas cits vairs neeksistē. Gan jau pasaule pagaidīs!
Patriks Ness ir lielisks rakstnieks. Viņa romāns liek uztraukties, cerēt, lūgties un, jā, arī raudāt. Grāmata rada nepārspējamu klātbūtnes efektu, tik izteiksmīgs ir tās stāstījums. Lasot reizēm gribas skaļi iesaukties -  Nē, Tod (Tods ir galvenā

Urzulas Poznanski romāns "Erebos" ir aizraujošs ceļojums rakstnieces fantāzijas pasaulē, kas mūs iepazīstina ar jaunās paaudzes tehnoloģijām.

Kas gan bīstams var būt parastā datorspēlē? Pareizajās vai, varbūt šai gadījumā jāsaka, nepareizajās rokās tā var kļūt par bīstamu ieroci. Kas gan vēl var būt vieglāk ietekmējams par jaunieti, kurš vēl īsti nezina, kas pats ir?

Nika skolā klejo kāda diska kopija, kas izrādās ir aizraujoša datorspēle "Erebos". Cilvēks, kas kļūst par tās spēlētāju, tiek nozvērināts par to nebilst ne vārda. Niks, tāpat kā daudzi pirms viņa, iekrīt azartā, pakļaujoties spēles varai, kas sniedzas daudz tālāk par pašu spēli. "Erebos" spēlētājiem uzdevumus liek veikt ne tikai virtuālajā, bet arī reālajā pasaulē. Un arī apbalvojumus spēle pasniedz abās realitātēs. "Erebos" saprot tikai bezierunu

Šis Reja Bredberija "Marsiešu hronikām" ir jau otrais izdevums. Pirmoreiz šī grāmata  iznākusi 1967. gadā izdevniecībā " Zinātne". Un pagājušogad šo brīnišķīgo stāstu krājumu izdevusi arī Zvaigzne ABC. To, vai šie izdevumi daudz atšķiras viens no otra, nespēšu pateikt, jo manā īpašumā ir tikai viens no stāstu krājumiem.
 
 "Marsiešu hronikas" ir zinātniskās fantastikas stāstu krājums, kas tomēr kopā veido teju veselu romānu/sāgu par Marsu, par pirmajām ekspedīcijām no Zemes,  cilvēku (nenoliedzami arī marsieši ir cilvēki, bet ērtības labad ar vārdu cilvēki sapratīsim Zemes iedzīvotājus), ietekmi uz Marsu un šīs planētas okupāciju.
Tomēr marsieši (un aizmirstiet mazos, zaļos cilvēciņus, Īstie marsieši ir brūni ar zeltainām acīm) nemaz tik viegli netaisās padoties un atdot Marsu. Viņi zemes

Kadā skolā Londonā no rokas rokā tiek nodota datorspēle EREBOS. Visi pēc tās alkst, bet spēle pati izvēlas spēlētājus un savaldzina ikvienu, kurš to kaut reizi pamēģina. Lejuplādēdams spēli, Niks pat nenojauš, ka ir ielaidies ļoti bīstamā dēkā. EREBOS šķiet inteliģenta spēle. Tā sarunājas ar Niku un liek izpildīt uzdevumus arī reālajā pasaulē. EREBOS vēro, kontrolē un… draud. Taču tad jau ir par vēlu atkāpties! “Erebos” ir aizraujošs stāsts par virtuālās pasaules spēju manipulēt ar realitāti, un par spēli, kas spēlējas ar tās spēlētājiem.

Ar rakstnieces Urzulu Poznanski daiļradi pirms “Erebos” izlasīšanas pazīstama nebiju. Jāsaka, ka jau uzzinot, par ko ir grāmata, biju ļoti ieintriģēta. Šķita, ka beidzot manās rokās ir nonācis kas patiesi interesants, jo pēdējā laikā novērojamā formula “noslēpumainais svešinieks+skolniece+paranormālais=tīņu

Linda Nemiera nenoliedzami ir ļoti drosmīga. Viņa ir izdarījusi to, ko es jau sen gaidīju un ko neviens no jaunajiem latviešu autoriem, cik man zināms, pirms viņas nebija izdarījis. Nemiera fantastisko un mītisko pasauli sapludinājusi ar mūsu, latviešu, ikdienu, jo viņas romāna "Septiņi" galvenā darbība noris Rīgā.
Ir nesalīdzināmi vieglāk lasīt par fantastiskiem notikumiem kādā tālā vai pat izgudrotā zemē, jo šie notikumi mūs tieši neskar. Bet ir jābūt talantam, lai liktu šādiem notikumiem noticēt, kad tie risinās tepat blakus. Man gribētos apgalvot, ka Lindai Nemierai šāds talants piemīt, un viņa šiem notikumiem iedveš tik daudz ticamības, cik nu tas šādos apstākļos un sižetā vispār ir iespējams.

Galvenā varone Nele, kādā pasākumā sastop izskatīgo Danielu. Vīrietis viņu vilktin pievelk, un Nele nav spējīga pretoties

Par grāmatu - Niks ir parasts skolnieks, kurš mācās parastā skolā. Viņa ikdiena ir skola, draugi un basketbola treniņi. Viss izmainās tajā mirklī, kad viņam klasesbiedrene noslēpumaini iedod disku uz kura ir spēle Erebos. Spēle Niku, tāpat kā viņa un daudzu citu skolu skolēnus, burtiski ierauj savā varā. Viņi kļūst noslēpumaini, jo tā pavēl spēle. Viņi kļūst neuzticīgi, jo tā pavēl spēle. Viņi kļūst bīstami, jo tā pavēl spēle. Viņi var izdarīt jebko, ja vien to pavēlēs spēle…

Es, tāpat kā droši vien daudzi citi radio klausītāji, par Erebos uzzināju no radio reklāmām- Erebos ir klāt. Erebos ir nopērkams un Erebos ir tikpat labs kā cita aizraujoša grāmata- Bada spēles.
Reti sanāk piekrist reklāmām, bet šoreiz ir tas gadījums- Erebos patiešām ir tikpat aizraujoša grāmata kā Bada spēles triloģija.

Un arī tāpat

Likteņa iezīmētais pāris - šo terminu Stefanija Meiere ar Krēslas sāgu atkal izcēlusi saulītē. Arī Megijas Stīvoteras grāmatu "Trīsas" caurvij likteņa iezīmētā pāra ideja. Un atkal šis lāsts, dāvana (sauciet to kā gribat) skar tieši vilkus (vai pastāv kāda leģenda, ar kuru man nav bijusi tā laime iepazīties?).

Galvenie varoņi - Greisa (šķietami normāla meitene, kurai ir diezgan neparasta apsēstība ar vilkiem) un Sems (pa daļai vilks, pa daļai cilvēks) - iemīlas viens otrā. Patiesībā jau viņi ir iemīlējušies vēl pirms ir tā īsti satikušies. Šī mīlestība ir karsta, kaislīga un nepārvarama. Kā maģisks spēks tā pievelk abus jauniešus.

Grāmatā mijas abu galveno varoņu stāstījumi par notiekošo, viņu domas un jūtas, tā dodot lasītājam vienreizēju iespēju uzzināt  tādus stāsta aspektus, kas paliek slēpti

Megijas Stīvoteres grāmata „Trīsas” , patiešām lika man sajust grāmatas aukstumu, – kur stindzinošajā aukstumā pirmo reizi Greisa un viņas vilks raudzījās viens uz otru. Aukstums šajā grāmatā atspoguļo neiespējamo mīlestību, sāpes, bailes, ciešanas, zaudējumu, cilvēka dzīves pārrāvumu. Grāmata lika izjust arī karstumu, – īsti pieskārieni, glāsti, skūpsti, sirdspuksti un abu šo savienojumu rezultātā izjust trīsas. Šis trīsas rodas no bailēm par trauslo mīlestību, no apsēstības ar mistiskiem dzīvniekiem, kur īstā pasaule savijas ar mistisko un pārdabisko, neticamo, neiespējamo.

Tik savāda ziema tā bija. Paradoksāli, bet viņi atrada ceļu viens pie otra, kādā pasaulē visskumjākā un briesmīgākā notikuma laikā. Greisa varēja kliegt, bet viņa to nedarīja. Viņa būtu varējusi pretoties, bet nepretojās. Meitene gulēja un ļāvās,

Mīts radīja romānu, taču romāns viņam atriebās ar to pašu. Tieši to var teikt par īru rakstnieka Brema Stokera romānu “ Drakula”, kurš nule piedzīvojis otro izdevumu latviešu valodā.

Par klasiku mēdz dēvēt darbus, kas kanonu nevis nostiprina, bet apgāž. Taču reizēm, lai nokļūtu klasikas kategorijā, pietiek būt gana brīvdomīgam un savā jomā pirmajam. Romānam “Drakula” izdevās paveikt tiklab vienu kā otru, tomēr par klasiku to galvenokārt dēvē viena žanra – fantāzijas, un pārsvarā viena tās novirziena – tā dēvētās vampīrliteratūras – adepti. Tiesa, pēdējo priekšstatus visbiežāk veido nevis 1897. gadā publicētais romāns, bet tā neskaitāmās vēlāku laiku ekranizācijas – sākot no mēmā kino klasikas “Nosferatu” 1922. gadā līdz pat iespaidīgajai 1992. gada filmai “Brema Stokera Drakula”. (Tiek lēsts,

Pie pašām labākajām grāmatām mēs nonākam pavisam nejauši, – labi ne gluži nejauši, bet neplānoti gan. Tā notika arī mana iepazīšanās ar Ilzes Eņģeles grāmatu “Septiņdesmit piecas dienas” – nebiju tai pievērsis īpašu uzmanību, kaut gan grāmatas vāka noformējums vien ir ko vērts. Lēmums lasīt romānu, tika pieņemts spontāni, – pēc grāmatas prezentācijas pasākuma, – sapratu, ka cilvēkam, kam ir tik satriecošas oratora spējas un spilgta humora izjūta ir jābūt arī vērā ņemamai rakstniecei.

Manā grāmatas eksemplārā autore ierakstīja tādus vārdus: “Daudz prieka dzīvē!” un paldies autorei par to, jo tieši viņas debijas romāns sagādāja man patiešām daudz prieka, jo apzinājos, ka latviešu literatūras nākotne ir drošās rokās. Pati autore gan apgalvo, ka romāns ir kā sava veida “Beverlihilza” – tikai šoreiz futūristiskā skatījumā.