Puisītis Rainers, kuru vecmāmiņa Mimi mīļi sauc par Rainīti, aug
bez vecākiem - mamma strādā ārpus Latvijas, bet tētim ir cita
ģimene un viņš zēnu ir aizmirsis. Arī skolā iet kā pa celmiem, bet
Rainītim ir sava lielā mīlestība: akmeņi. Puika varētu kļūt par
dižu tēlnieku, ja vien...
Šī ir grāmata, kuru lasot, var nobirt asara. Bet tā būs dziedinoša
asara, attīroša.
Rakstniece Linda Šmite dzīvo Ērgļu novadā un ikdienas gaitās ir
skolotāja un divu meitu mamma. Viņa raksta kā pieaugušajiem, tā
bērniem, un kopš 2009. gada iznākušas desmit viņas grāmatas. Lindas
Šmites grāmatām raksturīga sava īpatna tēlainība, varētu pat teikt
– nosacītība, tomēr tajās autore stāsta par tuvākā un tālākā
apkaimē sastaptu cilvēku likteņiem, bieži vien savijot tos nedalāmā
vienotībā ar mūsu tautas vēstures gaitām un galveno varoņu dzimtas
saknēm, kā arī liekot lietā iztēli un ikdienā neizmantotas apvidus
valodas bagātības. Tās ir grāmatas, kas nevis izlasāmas un
noliekamas plauktā, bet gan baudāmas ar visu sirdi un
dvēseli.
“Rainītis”
ir dziļi dvēselisks darbs, kurš vēsta par mūslaiku dzīves
visaktuālākajām problēmām. Tas ir stāsts par neparastu astoņgadīgu
zēnu Raineru, kura māte devusies peļņā uz Angliju un ar mājiniekiem
sazinās arvien retāk, bet tēvs nodibinājis jaunu ģimeni un par dēlu
vispār neliekas ne zinis. Rainītis dzīvo kopā ar vecomāti Mimi –
skarbu, dzīves likstas pieredzējušu sievieti, kura gan cenšas
rūpēties par mazdēlu, taču nesaprot mazā zēna jūtīgo dvēseli un
radošo garu.
Mācībās Rainītim klājas grūti, tomēr viņš nebūt nav uzlūkojams par
dzīves pabērnu, jo Neredzamais Spēks ir apveltījis zēnu ar īpašu
redzējumu un Urdeklis nemitīgi liek radīt – akmenī, domās, uz
papīra lapas... Rainīša spēka avots ir dzimtās mājas un – galvenais
– zeme ar Piecu Priežu kalniņu, kur mitinās viņa draugi
Vāvernieks un Dzen-dzenis. Rainītis jūt akmeņus un prot sarunāties
ar kokiem un dzīvniekiem, taču zēna mazajai sirdij nepietiek spēka
samierināties ar to, ka Anglijas sala nelaiž vaļā viņa māti Zani,
ka jāaizbrauc viņa draugam Valteriņam, ka...
Grāmatas ieskaņā rakstniece uzrunā lasītāju Rainīša vārdā: “Es esmu
mazs. Diemžēl mazs.
Dievam bija žēl, ka kļūstu lielāks. Liels. Tāpēc jau mazie sunīši
sāpīgi kož, ka Dievs nav gribējis, lai tie izaug par lieliem
suņiem.
Esmu Rainītis un nekad neizaugšu liels. Es vienmēr sāpīgi kodīšu.
Mimim. Maricai. Zanei. Viņai visstiprāk. Vai viņa jutīs? Uģim,
Valteriņam, Vācietim, Zilgastantai, Urgu kaimiņietei. Diezgan
daudziem.
Sīpols arī kož. Mimis raud, kad sīpols kož. Mimis slauka acis
priekšautā, bet sīpols tikai kož. Mimis tāpat raudās, kad es sākšu
kost. Un akmeņi manā istabā raudās. Vienīgi Akmeņnieks neraudās, jo
Akmeņniekam es nekodīšu. Viņam nevar iekost. Viņš reizē ir un nav.
Viņš ir redzams un neredzams. Vairāk redzams nekā neredzams.
Vāverniekam nekodīšu un Dzen-dzenim arī ne. Viņi vairs nav
sakožami. Viņi sakoda mani. Viņi koda pirmie.”
Jā, “Rainītis” noteikti kodīs acīs un sirdī, sirdsapziņā arī tev,
lasītāj, tomēr tas neatstās tumšas mieles dvēselē, bet gan raisīs
pārdomas par to, kas mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu dzīvē ir
svarīgākais un kā ieaudzināt mazajos cilvēkos dvēseliskumu un
radošumu, vienlaikus norūdot viņus skarbajai ikdienas dzīvei.
Pieejama arī e-grāmata
.
