Draudzene man viņu atnesa pavisam maziņu – melni baltu kunkulīti, vēl ar zilām actiņām. Pārāk ātri atrauts no mātes pupa, viņš jau pirmajā vakarā ielīda manā gultā un cītīgi sāka zīst pidžamu kreisā pleca rajonā. (To viņš turpināja darīt, arī, būdams liels runcis...) Nosaucu viņu par Osīti.
Drīz vien izrādījās, ka mans jaunais iemītnieks nav un nekad
nebūs mīlamais un čubināmais klēpja kaķis. Viņš necieta nevienu
pieskārienu – tūlīt metās manai rokai virsū ar nagiem un zobiem.
Jā, ielēca klēpī, saritinājās, sāka ņurrāt, taču glaudīt neļāva.
Vēl vairāk – viņš mēdza uzglūnēt no slēptuves un klupt kājās. Reiz
ilgi vaktēja tad, izmantojot manu modrības zudumu, izrāva no rokām
adīkļa kamolu un nesās projām, es kliegdama pakaļ! Kad bija ticis
pie tualetes papīra ruļļa, tad paši varat iedomāties, kāda
izskatījās māja...
Kamēr zobiņi atgādināja mazas, asas adatiņas, vēl nekas, taču vēlāk
konstatēju, ka manas rokas un kājas izskatās kā rūdītam heroīniķim
– sadurstītas un sacaurumotas.
Osītis nāca no sētas un pagraba populācijas, tāpēc arī bija īsts huligāns, bandīts un narkomāns. Taču – skaistulis neredzēts! Kuplu spalvu (kas vēlās kunkuļos, jo sukāt viņu varētu tikai, piesietu pie moku rata), cēlu, absolūti neatkarīgas personas stāju un nekaunīgu purnu ar vienu baltu, otru – melnu vaigu. Mīlēju viņu līdz ārprātam, taču arī baidījos no sava trakuļa un sargājos no jauniem skrāpējumiem.
Dīvainā kārtā Osītim patika ūdens. Viņš varēja lēkāt ap dārza laistāmo šļūteni, līst zem tekoša krāna, neuztraucās pat, reiz bērnībā iekritis ūdens spainī, no kura ātri pats izrausās ārā. Tad, ticis pie baldriāna tējas paciņas, saplosījis to, pamatīgi sanarkojies, uzbruka manai mammai tieši viņas 90. dzimšanas dienā un sakoda kāju līdz asinīm... Tā nu Osīša liktenis bija izšķirts. Tekla Šaitere ielika „Dienā” sludinājumu, drīz vien Osīti aizveda uz laukiem. Manus sirdēstus jūs varat saprast bez apraksta... Pēc gada atskanēja telefona zvans: „Jūs nevarat iedomāties, cik pateicīgi esam par jūsu kaķi! Viņš ir tāds mednieks! Katru dienu pa pelei noliek mums priekšā!” Nu labi, ka tā. Jā, Osītis bija mednieks, tā bija viņa stihija un lauku plašumos viņš jutās kā pats zvēru karalis.
Man arī tagad ir kaķi, veseli divi. Protams, ar saviem niķiem un stiķiem, tomēr ļoti mīļi, taču Osītis... Viņš manā sirdī paliks uz mūžu.
Šādas pārdomas man raisīja „Septiņas dzīves un viena liela mīlestība” – grieķu rakstnieces Lenas Divani sarakstītie kaķa memuāri, kas patiešām neļauj atrauties ne uz mirkli. „Tā liks jums paraudzīties uz savu kaķi nedaudz citādām acīm,” grāmatas priekšvārdā raksta Amazon.com. Un, jāteic, taisnība ir gan – skatos saviem kaķiem acīs un mēģinu nolasīt, kādas nozīmīgas problēmas šie pašlaik risina!
Grāmatas varonis Zaks patiešām ir filozofs un psihologs (ne velti šī ir viņa septītā inkarnācija!) un apcer ne tikai ikdienišķās sadzīves, bet arī globālus, es pat teiktu – kosmiskus jautājumus!
Ir tikai viens jautājums – vai ES GRIBĒTU SAVĀ MĀJĀ TĀDU ZAKU CUKURIŅU? Ja labi saņemtos, varbūt arī riskētu. Jo visu laiku man liktos, ka viņš tūlīt sāks runāt. Un ja sāks, tad sevišķi glaimojošus vārdus par sevi diezin vai dzirdēšu... No otras puses – vai tas mani biedē? Vai es gaidu no sava kaķa slavas dziesmas? Ja? Un tiešām jūtos tās pelnījusi? Kāda saimniece saviem dzīvniekiem esmu? Nu, redziet – tieši pie šādām pārdomām noved baltā, pūkainā gudrinieka Zaka memuāri...
