Jau atceļā no savu vecāku mājām Cēsīs kaķēns izrādīja stingru raksturu – izsprucis no groziņa, viņš mašīnā sacēla pamatīgu jandāliņu, radot bažas par to, kā veiksies ar iejušanos jaunajā dzīvesvietā. Tomēr Mika iejutās apbrīnojami ātri. Jau tajā pašā vakarā kaķēns saldi snauda man blakus, kamēr sēdēju uz dīvāna un lasīju grāmatu (tā viņam vēl arvien ir iemīļota nodarbe). No tā brīža sapratu, ka būsim labi draugi.
Lenas Divani romānā “Septiņas dzīves un viena liela mīlestība” runcis Cukurs apgalvo, ka kaķi esot rakstnieka iedvesma un mūza. Manā gadījumā ir citādi. Rakstīšanas procesā Mika tikpat kā nepiedalās – kad esmu “iegrimusi” kladē, viņš tikai pamet uz manu pusi neieinteresētu skatienu un pat nemēģina mani traucēt (un varbūt tieši tā arī ir vislielākā palīdzība radošajā darbā). Bet, kad sākas rediģēšana, runcis pārtop stingrā vagarā. Lai kur es noliktu manuskriptu, viņš to atradīs un no izdrukātajām lapām izveidos sev ligzdu – sak', ja pagulēšu tekstam virsū, tas sakārtosies un kļūs lasāmāks. Sarkanās pildspalvas Mikam patīk labāk par zilajām – tās vienmēr tiek kaut kur aizdancinātas un ir mūžīgs deficīts. Un Mika rūpīgi pieskata, lai es neiedzīvotos darba traumās. Kad, viņaprāt, esmu pārāk ilgi aizsēdējusies pie rakstāmgalda, viņš mani pasauc, lai izeju cauri visai mājai un izlaižu viņu ārā pa durvīm... un jau nākamajā brīdī ar ķepu klauvē pie loga un pieprasa, lai laižu atpakaļ iekšā. Un tad trauciņš ir tukšs, un kādam taču ir arī kaķis jāpaglauda... un pēc tam var atgriezties ērtajā guļvietā uz manuskripta. Protams, es neuzdrīkstos dzīt Miku prom – darbam taču ir jāiziet galvenā redaktora kontrole, pirms to var sūtīt tālāk!
