Jāņa Valka romāns „Rakstu vācēja ceļš” atbilst sava galvenā varoņa garam, proti, tas ir nedaudz apmaldījies sevī. Stāsts nepieturas pie vienotas sižetiskās līnijas, tas ik pa laikam atkāpjas no fantasy žanra takas, te mēģinot būvēt alternatīvo vēsturi, te piedāvājot risināt acīmredzamus morāles/filozofijas jautājumus, savukārt citur tas ieveļas pašpietiekamu, naturālistisku aprakstu „bedrē”. Izskatās, ka grāmata ceļā pie lasītājiem ir apviļājusies tik daudzu žanru un tēmu smiltīs, ka, nonākot galamērķī, no fantāzijas pārstāvja Valks kļuvis par zinātniskās fantastikas karognesēju.

Varbūt romāna žanru maiņai vēstījuma gaitā nav ne vainas, taču vismaz vienā ziņā tas sarūgtina – autors ir savērpis oriģinālas intrigas kamolu, sūtot varoni ceļā pēc „kaut kā, nezin kā”, taču atrisinājis to ar teju vai deus ex machina palīdzību, tikai šoreiz dievs izrādījies pati mašīna. Grāmatas noslēgums patiešām ir stāsta vājākā daļa, jo tajā var just nodevas it kā obligātajām tēmām (mīlestībai, ģimenei, cīņai starp labo/ļauno), kuras grāmatas pirmajās divās trešdaļās pieminētas garāmejot, proti, ne vairāk, kā par tām abstraktu jēdzienu kategorijās ikdienā domā normāls cilvēks.

Grāmatas pluss ir pats sižets. Galvenais varonis Tagoberts ir īsts ceļotājs jeb rakstu vācējs, kā viņu sauc tuksneša apņemtajā Literas pilsētā, un uzmanību pievērš tikai savam ceļojumam. Gan ceļojuma plānošana, gan uzsākšana, gan dažnedažādu vietu apciemošana ir tēlota tik spilgti, ka nerodas šaubas par Tagoberta pieķeršanos savam amatam. Tagoberts nepretendē uz to, ka vienatnē mainīs pasauli vai izglābs princesi, nē, viņš tikai dara savu darbu. Romāna gaitā Tagoberts lielākoties ir attēlots kā ikdienišķs fantāzijas žanra pārstāvis, kurš ir unikāls ar to, ka necenšas būt unikāls. Nedaudz cinisks, nedaudz atriebīgs, ar labu, taču ne muļķīgu sirdi, viņš nemēģina izkarot savu ceļu uz lasītāju sirdīm ar jociņiem katra teikuma galā. Viņš dzīvo autora fantāzijas radītā pasaulē un nemēģina izlēkt no savām robežām, taču reizē arī nepārvērš stāstu par savu emociju spoguli un nerisina dziļas iekšējās problēmas kā dažs labs mūsdienu pusaudžu fantasy gabals. Tagoberts ceļo, un šim ceļojumam ir patīkami sekot – tur arī „Rakstu vācēja ceļa” sāls.

Vien jāatgādina, ka Tagoberta ceļojuma mērķis ir atrast tādu lietu, par kuru neviens vēl nezina. Pieteikums ir ambiciozs un uzreiz piesaista lasītāja uzmanību. Ja Tagobertam būtu jāmeklē visvarens gredzens vai superforšs artefakts, ar kuru teorētiski iespējams kļūt par pasaules valdnieku, neatliktu nekas cits, kā vien nopūsties: „Atkal jau...” Taču autors šī noslēpuma risināšanu neforsē un par meklējamās lietas būtību atklāj minimāli, tā vietā ļaujot Tagobertam „pašam” meklēt nezināmo.

Dažviet iespējams apšaubīt darbojošos tēlu loģiku, piemēram, Tagoberts tiek uzņemts īpaši slepenā brālībā pusstundu pēc tam, kad atklājis tās eksistenci. Tiesa, daudz kas atkarīgs arī no lasītāja perspektīvas un attieksmes pret autoru – ir iespējams pukoties par sižeta kļūdu, kuru autors nav pamanījis, taču var arī pieņemt, ka „Rakstu vācēja ceļa” pasauli apdzīvojošie tēli gluži vienkārši ir citādi nekā mūsdienu latvieši. Saistībā ar šo slepeno brālību gan jāmin būtisks trūkums – laika posms (lappušu daudzums) starp absolūtu neskaidrību un teju pilnīgu brālības statūtu un sistēmas izzināšanu ir pārāk īss. Arī veids, kādā Tagoberts atklāj brālības pastāvēšanu, liek nedaudz pasmaidīt, jo tas izrādās ļoti vienkāršs un gandrīz vai banāls.

Taču grāmatā ir vairākas oriģināli un ļoti interesanti veidotas detaļas, piemēram, sarežģītais maģijas pielietojums, lidojoša pilsēta, neregulāri portāli tuksnesī un labsirdīgs mākslīgais intelekts. Autors nav kautrējies vienā lapaspusē salikt kopā vairākas, šķietami kopā nesavienojamas sižetiskās nianses, kas citā reizē varētu novest arī pie gaužām bēdīga rezultāta. „Rakstu vācēja ceļa” gadījumā sēru karogi nav jāizkar, taču pilnīgi visi gali ūdenī arī nesaiet, jo grāmatas beigās paliek vairāki līdz galam neatrisināti jautājumi par spīti tam, ka visa (!) grāmatas pēdējā nodaļa ir pagātnes notikumu izskaidrojums viena grāmatas tēla izpildījumā.

Pats Tagoberta ceļojums svārstās starp skaisto un raupjo pasaules skatījumu, vairāk tomēr nosveroties pirmajā. Taču neiztiek arī bez sieviešu paverdzināšanas un izvarošanas, vardarbības, laupīšanas un tamlīdzīgiem notikumiem, vairumā gadījumu vēstītājam smalkjūtīgi paklusējot par notikušā naturālistisko pusi, kas var arī nedaudz sagandēt atmosfēru ar paredzamu noslēgumu. Proti, Tagoberts ir veidots tā, ka viņa nonākšana galamērķī ne mirkli nešķiet apdraudēta, un autors sev atvieglo uzdevumu, vienīgi risinot jautājumu par to, KĀ viņa varonis tur nonāks, kas stāsta spriedzi neapšaubāmi mazina. Tomēr galvenais varonis ir arī tik dzīvs, ka spēj nedaudz apmuļķot lasītāju – piemēram, izskaidrojot savas rīcības iemeslus izdevīgā gaismā, kas ietver arī globālus jautājumus, pretrunas – par cilvēces progresa nepieciešamību un indivīda laicīgajām vēlmēm.

Ārzemju fantastikas un fantasy ne pārāk spīdošos tulkojumus izbaudījušie Latvijas grāmatmīļi ar Jāņa Valka izmantoto valodu varēs būt apmierināti. Krāšņi izmantoti latviešu valodas dialekti un individualizēti sarunu toņi, un, lai arī pa reizei uzpeld kāds nedabisks vārdu savienojums, vēstījuma valodai ir viegli noticēt. Savukart romāna lasīšanas raitums liek pievērt acis uz dažiem trūkumiem un žanrisko neviendabību. Turklāt – vai gan tā nebūtu vēl lielāka vilšanās, ja stāsts par ceļojumu ieturētu mūždien taisnu un nekļūdīgu līniju uz savu mērķi?

Rolands Eliņš, ubisunt.lu.lv, 14.05.2014.