Tai sekoja nominācijas Eiropas literatūras gada balvai un
National Book Critics Circle Award, kam pievienojās tituls “New
York Times” Notable Book of the Year (2012). Vārdu sakot, jau
grāmatas pirmizdevums franču valodā tika uzņemts ar atzinību, bet
angļu tulkojums guva pasaules slavu. Jautājums ir šāds: kas
vēsturiskā romānā (visas darbojošās personas un notikumi ir īsti)
saista lasītājus tik ļoti, lai izvirzītu grāmatu dažādiem
apbalvojumiem un, kas varbūt ir pat svarīgāk, aizrautīgi lasītu to
paši un ieteiktu draugiem?
Šis ir Lorāna Binē pirmais romāns
, un nosaukuma četri burti ir abreviatūra no kāda nacistiskās
Vācijas laika izteiciena ar nozīmi “Himlera smadzenes sauc
Heidrihs” (Himmlers Hirne heisst Heidrich). Reinhards Heidrihs,
blondais, gudrais bezprincipu karjerists, Heinriha Himlera labā
roka, pārliecināts nacists, Prāgas vietvaldis un ebreju jautājuma
risinātājs, ir viens no šī romāna galvenajiem personāžiem. Tieši
viņš ir mērķis čehu trimdas valdības organizētajā pretošanās
operācijā ar nosaukumu “Antropoīds” – tā ir visskaļākā pretošanās
kustības organizētā augsta ranga nacistu amatpersonas slepkavība
Čehijas vēsturē. Taču Heidrihs nekādā gadījumā nav romāna galvenais
varonis. Arī čehu-slovāku izpletņlēcēji Gabčīks un Kubišs, kas
izpilda spriedumu un vēlāk kļūst par nacionālajiem varoņiem, kuru
piemiņa tiek glabāta vēl šodien, nav galvenās personas šajā
romānā.
Paralēli teju skrupulozajam vēstures notikumu izklāstam
lasītājs iegūst atklātu, šarmantu, brīžiem humorīgu, brīžiem
pārdomu pilnu vēstījumu par to, kā jauns rakstnieks raksta savu
pirmo vēsturisko romānu. Viņš diskutē ar citiem
rakstniekiem, kuru darbus lasījis, godīgi atzīstas, kad šķietami
nonācis rakstīšanas strupceļā, piemin dažādus faktus, kuriem nav
tieša iespaida uz galvenajiem notikumiem – vārdu sakot, padara
lasītāju par līdzbiedru vai uzticības personu. Un tieši
šajā draudzīgajā atklātībā slēpjas romāna īstenais šarms.
Plecu pie pleca ar Lorānu Binē lasītājs apmeklē muzejus un arhīvus,
lasa un prāto, mēģina noskaidrot, vai atentāta brīdī Heidrihs
brauca melnas vai zaļas krāsas mašīnā, mulst un cieš no nezināšanas
par Gabčīka, Kubiša un pārējo puišu dzīves pēdējām dienām, un pašā
noslēgumā atzīst, ka vēl joprojām turpina pētīt tālaika notikumus.
Teksts ir dzīvīgs un valdzinošs, piešķirot senajiem notikumiem īsti
mūsdienīgas krāsas, rādot ceļus, kas vienu padara par varoni un
mocekli, bet citu – par saltu, biedējošu masu slepkavu.
Pieejama
arī e-grāmata.
No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš.
