Lasītāji jau paguvuši novērtēt režisores un dramaturģes Baņutas Rubesas (pseidonīms BNR.1.) fantastikas romānu jauniešiem " Labie draugiᵀᴹ. Nopērc kādu!". Pirms došanās uz Kanādu, kur lasīs lekcijas studentiem, sarunā ar portālu TVNET Baņuta atklāja, ka domā par grāmatas turpinājumu.
Kas mudināja jūs pievērsties zinātniskās fantastikas
žanram?
(Smejas.) Drīzāk jautājums varētu būt - kādēļ šis žanrs izlēma
pievērst man uzmanību?... Rakstniekam bieži ir tā sajūta, ka idejas
viņu okupē, nevis viņš meklē idejas. Tiešām nevaru pateikt, no
kurienes parādījās ideja, ka jāraksta par robotiem... Par idejas
avotu varu nosaukt savus bērnus laikā, kad viņi bija pusaudži: cik
grūti ir atrast draugus un cik nepatīkama ir sajūta, ka nav
neviena, kas tevi saprot. Tā ir ļoti sāpīga lieta. (Klusē.)
Acīmredzot šī ideja mani aizrāva, lai radītu grāmatu.
Vai par iedvesmas avotu var dēvēt šā žanra klasiķi,
amerikāņu rakstnieku Reju Bredberiju?
Jā, viņš varētu būt viens no piemēriem. Bet pavisam noteikti par
iedvesmas avotu varētu minēt visu informāciju, ko par robotiem var
atrast internetā. Mēs jau vairs neesam tikai literatūras iespaidā,
bet varam skatīties, ko šajā jomā izgudrojuši japāņi un amerikāņi.
Tas ir unikāli un aizraujoši!
Vienīgi stils, kādā rakstīta mana grāmata, atšķiras no citiem šā
žanra autoriem - noskaņa drīzāk ir kā Ēriha Kestnera romānos.
Laikam ietekmējos arī no vairāku mūsdienu autoru piemēriem, kā
rakstīt šādā žanrā, kur galvenā auditorija ir bērni.
Kuri bija pirmie jūsu grāmatas lasītāji un
vērtētāji?
Kā jau rakstīju grāmatas priekšvārdā, pirmie lasītāji bija mans
dēls Dzintars un skolotāja, kura māca šo vecuma grupu. Viņi
manuskriptu lasīja diezgan agrīnā stadijā, kad vēl īsti grāmatu
nebiju uzrakstījusi līdz galam, taču man ļoti gribējās saprast, vai
ir vērts turpināt rakstīt.
Man kā debitantei šajā žanrā bija īpaši interesanti uzzināt, vai
tas, ko daru, kādam šķiet interesanti.
Grāmatu tapšanas stadijā lasīja vēl vairāki jaunieši. Viņi ir
ieteikuši un rediģējuši, tā ka īstenībā tas ir tāds nopietns
kopdarbs. Piemēram, ja nezināju, kādēļ kāda meitene, par ko
rakstīju, pēkšņi sāk raudāt, bērni vienmēr piespēlēja idejas...
(Smejas.)
Grāmatā ir izmantoti arī jūsu bērnu stāsti par to, kas
notiek skolā?
Ir gan, bet vai tad nav tā, ka jūs un es skolas laikā esam to visu
piedzīvojušas: klasesbiedru grupējumus, dažādas situācijas? Tikai
tie grupējumi droši vien saucās drusku atšķirīgi, nekā tas man ir
grāmatā: teicamnieki, sportisti, nepareizie. (Domā.) Varbūt mazāk
ir izmantotas bērnu stāstītās situācijas; vairāk ir izmantota viņu
dzīves pieredze, jo bērni ir tajos gados, kad ļoti daudz lietu ir
jāizmēģina. Kā reiz teica viens ļoti labs jauniešu terapeits: «Ja
bērns nekad nemelo, tad viņš nav normāls!» Galu galā jaunietis
gluži vienkārši pārbauda, cik tālu viņš var atļauties iet, un svēti
tic, ka nekas slikts ar viņu nevar notikt.
Pašas skolas gados pieredzētais arī ir
aprakstīts?
Domāju, ka ir gan: gan grupējumi, gan autoritārie skolotāji... Mums
bija matemātikas skolotāja, kura, ja ieraudzīja kādu košļājam
košļeni, lika to uzlipināt uz deguna un tā sēdēt visu atlikušo
stundu. Man pašai tas negadījās, bet šo epizodi spilgti atceros kā
lielu netaisnību.
Šī grāmata ir sākusi ceļu pie lasītājiem. Varbūt jums ir
radusies vēlme uzrakstīt ko reālu - piemēram, par to, kas pašlaik
notiek Latvijā...
Nē, man tam galīgi nav laika, jo Emīls (grāmatas galvenais varonis
- red.) ar savu robotu jau ceļo uz Marsu un top nākamais
piedzīvojums šajā pašā žanrā. Tas gan pie lasītājiem nonāks ne
ātrāk kā nākamajā gadā. Bet par to, kas notiek Latvijā... Tā jau
nav zinātniskā fantastika, bet drīzāk varētu būt meksikāņu seriāls
vai kas tamlīdzīgs. (Smejas.)
Ja jūs vaicājat manu viedokli... (Kādu brīdi domā.) Noteikti ir
vairākas pozitīvas lietas: mēs esam izturējuši ļoti smago krīzi,
bet vai tādēļ esam spējīgi pārvērtēt savas prioritātes valstī? Tas
ir būtiski. Cerīgi ir tas, ka Ķīlis ķeras pie izglītības sistēmas,
kas patiešām ir ļoti sliktā stāvoklī. Noteikti visiem ir jābalso
referendumā, bet piekrītu tam, ka ir nepareizi, ka šāds referendums
vispār ir jārīko. (Klusē.) Domāju, ka mums būs vēl ļoti daudz
pārbaudījumu.
Varbūt pati esat domājusi par iešanu
politikā?
Tas drīzāk būtu jāprasa manai māsai Baibai... (Smejas.) Esmu
māksliniece un gribu izteikties ar citiem līdzekļiem.
Vienu brīdi jūs ļoti aktīvi darbojāties režijas lauciņā.
Varbūt atkal ir padomā kāds lielāks darbs?
Ziniet, es teiktu, ka Latvijas teātru saime mīl savējos... Domāju,
ka es ilgi Latvijā neko šajā jomā nedarīšu. Pašlaik dodos uz
Kanādu, kur studentiem lasīšu lekcijas un kopā veidosim
izrādi. Man arī vairāk pašlaik gribētos pievērsties
rakstniecībai.
Tad varbūt pēc pirmās grāmatas motīviem varētu tapt
scenārijs un filma?
Jā, tas būtu skaisti! Gaidu, kad man piezvanīs Spīlbergs...
(Smejas.)
Una Griškevica, TVNET, 8.01.2012.