Oktobris pagājis nemanot un man atkal ir tā lieliskā iespēja,
nedaudz agrāk kā citiem izlasīt Lauras Dreižes triloģijas
“Danse Macabre” trešo daļu
“Debesu lauskas”. Jāsaka, ka šī daļa kaut kā izlasījās
ātrāk kā iepriekšējās, kaut arī biezuma ziņā īpaši neatšķīrās no
iepriekšējām. Varbūt vēlme ātrāk uzzināt, kādas būs stāsta beigas,
lika burtus tvert straujāk.
Neskatoties uz to, ka grāmatu lasīju raiti un lielu interesi,
jāsaka, ka daudz pārsteigumu momentu nebija. Jau pēc iepriekšējo
triloģijas daļu izlasīšanas, iekšēji biju sagatavojusies gan
Viktorijas nokāpšanai ellē, gan marķīzes Vinčesteres fiasko, gan
laimīgajām beigām.
Patīkams pārsteigums bija Teo atgriešana apritē un ja man būtu
teikšana es noteikti viņu savestu kopā ar vienu no
lejaslondoniešiem. Arī Lotijas iznāciens bija lielisks. Abi šie
tēli grāmatas otrajā daļā bija pavisam nemanāmi, taču noslēguma
daļā autore tiem ļauj izpausties, pat ja viena no tām pārvēršas par
īstu fūriju. Vienu brīdi gan aizdomājos, ka ir viens tēls, kuru
autore nemaz nav mīlējusi, jo viņai vispār netiek ļauts runāt, viņa
tiek tikai pieminēta, vai arī tiek izmantots viņas vārds. Tā ir
Viktorijas māsa Eva, kurai nav dota pilnīgi nekāda iespēja parādīt
sevi. Ir tikai Viktorijas subjektīvais viedoklis par māsu, kuram
cauri vijas greizsirdība mātes attieksmes dēļ. Laura, par ko tāds
naids pret nabaga Evandželīnu Koru Elingtoni??
Jāsaka, ka Misteriuma likteni biju iedomājusies ne tādu, bet nu ko…
Viņa beigas bija pelnītas un tādas, ka man nenobira nevienas
nožēlas asaras. Vismaz tapa mazliet skaidrs, no kurienes šis ar
lielo aktiera talantu apveltītais viltnieks un drāmas karalis nāk.
Pašas pazemes valstības iekārtojums strukturāli principā bija tāds
pats kā antīko autoru darbos. Izskatās gan, ka autore, veidojot
pazemes valstības iekārtojumu, vairāk simpatizējusi Vergīlijam nekā
Homēram, kaut gan saskatāmi elementi no abu šo autoru pazemes
valstībām. Tik liela kārtība, kāda valda Dreižes pazemes valstībā,
gan ir raksturīga tieši Vergīlija “Eneīdā” aprakstītajai pazemes
valstībai , šeit gan izpaliek vieta, kur pulcējas dvēseles, kam vēl
tik jāpiedzimst. Interesants risinājums ticis arī rasts tā
sauktajai Svētlaimīgo pļavai (ja salīdzina ar Vergīlija “Eneīdu”),
kur pulcējās nevainīgās dvēseles un baudīja mūžīgo svētlaimi.
Negaidīta bija Viktorijas un Taniela izkļūšana no mirušo valstības,
ja godīgi… vienu brīdī domāju, ka tā būs neiespējamā misija, bet
tad tas viss atrisinājās diezgan raiti, lai gan ne bez sāpīgiem
upuriem, kuri mani ļoti, ļoti apbēdināja.
Taču, lai arī cik žēl būtu to, kam sākt jaunu dzīvi bija liegts,
beigas ir labas. Abi galvenie tēli ir cietuši gan fiziski, gan
emocionāli, un šīs ciešanas viņu ir ļoti mainījušas. Tomēr ne uz to
sliktāko pusi. Pēc grāmata izlasīšanas, mani neatstāj pārliecība,
ka šī savienība būs laimīga, ka viņi līdz pat mūža beigām būs viens
otram gan iedvesmas avots, gan balsts grūtā brīdī. Ja iepriekš
Viktorija bija šī pāra vājā puse, tad triloģijas noslēgumā viņa ir
izaugusi par līdzvērtīgu partneri Tanielam. Īsumā rezumējot,
teikšu, ka grāmatu aizvēru ar ļoti labu sajūtu. Nu, tādu: jē!!!
Biku jau gan būtu gribējies ielūkoties kāzu svinībās, vai vismaz
uzzināt cik mazo Glāsēnu pēc tam godam kalpojuši Anglijas
karalienei, bet par to jau var arī pafantazēt.
Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 3.11.2015.