Laura Dreiže ir tā autore, par kuru sen dzirdēju (gan no
draugiem, gan no plašsaziņas medijiem), vairākkārt dzīvē skatīju,
bet tā arī tālāk par domu – jāizlasa kaut kas no Dreižes – nebiju
tikusi. Pati Laura, lai arī no pirmā skata nepateiksi, man vienmēr
asociējusies disciplīnu, gribasspēku un mīlestību uz vārdu, valodu.
Savu pirmo grāmatu viņa sarakstījusi vēl esot skolniece un nu jau
(25 gadu vecumā) viņas pūrā ir veselas četras grāmata. Triloģijā
“Danse Macabre” ir viņas piektā grāmata. Laura
ir arī atbildīga par NaNoWri norisi Latvijā. Tieši viņa ir tā, kas
visu novembri cītīgi “kurbulē”, uzmundrina un rīko pasākumus tiem,
kas ik novembri nolēmuši pieņemt lielāko rakstnieku izaicinājumu –
sarakstīt romānu mēneša laikā. Tas nebūtu iespējams bez
pašdisciplīnas, mērķtiecības un ticības sev, saviem sapņiem.
Zināju, ka autore vairāk pievērsusies tieši fantāzijas žanram,
tomēr, lasot “Danse Macabre” 1. daļu –
“Deja ar nāvi”, sapratu, ka tā nav tikai aizraušanās
ar šo žanru, tā visticamāk ir ir MĪLESTĪBA UZ MŪŽU. Ik vārds, ik
teikums liecina par LIELU MĪLESTĪBU pret šo žanru. Un šo mīlestību
jūt arī lasītājs, kurš gluži neviļus iemīlās grāmatas varoņos un
zaudē sirdsmieru, saprotot, ka izlasāmo lapu skaits grāmatā
nepielūdzami sarūk un tūlīt, tūlīt jau būs no tiem jāatvadās.
“Dance Macabre” ir no tām grāmatām, ko ļoti grūti nolikt malā, tā
burtiska nozīmē ievelk sevi un liek lasītāju lūgties, kaut grāmatas
lapas būtu plānākas un druka sīkāka. Pēc pēdējās rindkopas
izlasīšanās pārņem atkarīgajiem raksturīgais nemiers un alkas pēc
nākamās devas, ko nemazina pat apziņa, ka tu jau tā šo grāmatu esi
izlasījis nedēļu ātrāk par citiem mirstīgajiem, kuriem to
iegādāties būs iespējams tikai 7. septembrī.
“Danse Macabre ” darbība norisinās 19. gs. otrajā pusē Augšlondonā
– pilsētā debesīs, kur pulcējas un dzīvo viss sabiedrības krējums.
Kaut kur apakšā ir vecā labā Londona, kas līdzinās elles katlam un
kurā mīt sabiedrības nabadzīgie slāņi, bet augšā debesīs dzīve tiek
baudīta pilniem malkiem. Viktorija Roze Elingtone ir slavena
Lielbritānijas arhimaga meita, kuru nolēmusi noskaidrot sava tēva
nāves apstākļus un iemeslus, kas ir visai noslēpumaini. Lai
piekļūtu tuvāk šim noslēpumam, Viktorija šķiras no krāšņās matu
rotas, kleitu nomaina pret glaunu vīrieša uzvalku un Karaliskajā
Maģijas akadēmijā, kuras rektors savulaik bijis meitenes tēvs,
mācības uzsāk Viktors Elingtons, kam jau pašā pirmajā dienā rodas
domstarpības ar Akadēmijas baisāko studentu – Tanielu Glāsu…
Šajā brīdī sākas piedzīvojumi, kurus caurvij smalki attiecību un
likumsakarību tīmekļi. Kaut kur uzvirmo vārdos neizteikta
romantika, draudzība, likteņa nolemtība, nodevība, atklājas
noslēpumi un tiek riskēts uz nebēdu, līst galveno varoņu un
lasītāju asaras. Autore apbrīnojami precīzi ataino tā laika
tikumus, netikumus, dzīvesveidu un sabiedrību, cilvēku savstarpējās
attiecības. Maģija, alķīmija un citi brīnumi ir šīs Augšlondonas
sabiedrības neatņemama daļa. Tikpat dabiska, kā dienišķā maltīte un
vannas istabas apmeklējums. Un pat lielākais skeptiķis pieprasītu
šķipsniņu brīnumu, ja autore, pēkšņi, kādu untumu vadīta, nolemtu
maģiju no varoņu dzīves aizvākt. Tomēr uzreiz jāsaka, ka grāmata
nav abrakadabraka brīnumu kopums. Tas ir kaut kas smalkāks, kaut
kas tāds, ko grūti izstāstīt, to sapratīs tikai tie, kas grāmatu
izlasīs. Man šī grāmata ir laupījusi sirdsmieru un šķiet, ka līdz
7. oktobrim, kad grāmatnīcas plauktos nonāks triloģijas 2.daļa –
“Zem mākslīgām zvaigznēm”, būšu iedzīvojusies vairākos sirmos matos
un nograuztos nagos, prātodama par galvenās varones likteni, jo
1.daļas beigas bija… nu, ļoti, ļoti, ļoti sāpīgas ne tikai varonei,
bet arī lasītājam.
Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 1.09.2015.