Triloģijas turpinājumu gaidīju ar lielu nepacietību. Pirmās
emocijas jau gan bija pierimušas, bet sākot lasīt
“Zem mākslīgajām zvaigznēm”, tās atkal
atgriezās ar iepriekšējo sparu. Grāmatu burtiski apriju, izlasot
jau pirmajā vakarā pēc saņemšanas.
Triloģijas
pirmā daļa beidzās uz visai dīvainas nots. Lasītājs
saprot, ka autore nogalina galveno varoni. Turklāt jau triloģijas
pirmajā daļā, kas ir pretēji vispārpieņemtajai loģikai. Kaut gan
tas, ka sekos vēl divas grāmatas, liek ticēt brīnumam. Brīnums, vai
varbūt loģiskais neloģiskajā notiek, jo Taniels – būdams mirušo
dvēseļu pavadonis, atsakās vest Viktorijas dvēseli uz Mirušo
valstību. Vēl jo vairāk, augstākie spēki – Nāves eņģelis, kurš
izrādās Viktorijai tuvs cilvēks, šai Taniela rīcībai dod savu
svētību. Šajā mirklī arī Taniels kļūst par vajāto. Ne viņai, ne
Viktorijai atrašanās Augšlondonā vairs nav droša, viņiem jādodas
prom.
Pārsteidzošs ir veidols, kurā Taniels noslēpj Viktorijas dvēseli.
Godīgi, es apstulbu. No simpātiskas, gudras un drosmīgas jaunas
dāmas viņa kļūst par rotaļu mērkaķīti. Šis veidols reizē pasargā un
reizē arī pievērš uzmanību, ja meitenei piemirstas, ka viņa
rotaļlieta.
Lai arī abu bēgļu un viņu aizbildņu plāni ir citi, viņiem nākas
glābiņu meklēt Lejaslondonā un meklēt palīgus starp
lejaslondoniešiem, kuri pret augšlondoniešiem izturas naidīgi un ar
nicinājumi. Jau pirmā tikšanās ar lejaslondoniešiem vienu no abiem
varoņiem tuvina Mirušo valstībai. Turklāt kā izrādās arī Viktorijas
dvēsele viņas jaunajā ietvarā nav pasargāta un var tikt
pārrakstīta.
Triloģijas otrajā daļā tiek norautas maskas, atklātas nodevības un
lietas top skaidras, varoņiem nākas samierināties ar to, ka
patiesība ir pilnīgi pretēja tai patiesībai, ar kuru viņi līdz šim
dzīvojuši. Tas ir arī stāsts par sevis atgūšanu, iepazīšanu un
pārveidošanu.
Grāmatā “Zem mākslīgajām zvaigznēm” autore prasmīgi turpina pirmajā
daļā iesākto mīlestības pavedienu. Jāsaka gan, ka abiem varoņiem
Viktorijai un Tanielam mīlas jomā piemīt īsts angļu atturīgums.
Mazliet smaidu raisa lubu romāniem raksturīgā varoņu rīcība būt
cēliem, neizrādīt emocijas, savaldīties pat brīžos, kad vajadzētu
kliegt un galvenais neizrādīt savu patikšanu, jo ir pārliecība, ka
otrs tādu neizjūt. Taniels gluži kā lubu romānu varonis sākumā tiek
parādīts, ka diezgan negatīvs tēls. Pēcāk izrādās, ka tā viss
nav un viņš cenšas Viktorijai iebarot sevi, apjausmu, ka viņš ir
labs un mīlestības vērts. Un protams brīdī, kad līdz abiem šī
apjausma nonākusi, viņi tiek šķirti.
Lasot citu blogeru atsauksmes par triloģijas pirmo daļu, pamanīji,
ka viena daļa no viņiem pievērsusi uzmanību tieši tehniskajām
lietām. Kā meitene var pieņemt zēna balsi, stāju, utt. Arī šajā
triloģijas daļā noteikti, kāds lielāks analītiķis atradīs vietas,
kas radīs jautājumus, taču es, ne lasot pirmo, ne otro daļu, par to
neaizdomājos. Vienīgais, ko man grūti bija iedomāties, bija
mērkaķīša pārvietošanās spējas.
Triloģijas otrā daļa lasītājam par bēdām atkal beidzas
visnepiemērotākajā brīdī, atstājot aiz sevis virkni jautājuma
zīmju. Vai tiešām Augšlondona ar lielu brīkšķi nogāzīsies un
sašķīdīs gabalu gabalos? Ar nepacietību un cerot, ka labais
uzvarēs, bet ļaunais saņems savu algu, gaidu triloģijas trešo –
pēdējo daļu
“Debesu lauskas”.
Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 4.10.2015.