Triloģijas turpinājumu gaidīju ar lielu nepacietību. Pirmās emocijas jau gan bija pierimušas, bet sākot lasīt “Zem mākslīgajām zvaigznēm”, tās atkal atgriezās ar iepriekšējo sparu. Grāmatu burtiski apriju, izlasot jau pirmajā vakarā pēc saņemšanas.

Triloģijas pirmā daļa beidzās uz visai dīvainas nots. Lasītājs saprot, ka autore nogalina galveno varoni. Turklāt jau triloģijas pirmajā daļā, kas ir pretēji vispārpieņemtajai loģikai. Kaut gan tas, ka sekos vēl divas grāmatas, liek ticēt brīnumam. Brīnums, vai varbūt loģiskais neloģiskajā notiek, jo Taniels – būdams mirušo dvēseļu pavadonis, atsakās vest Viktorijas dvēseli uz Mirušo valstību. Vēl jo vairāk, augstākie spēki – Nāves eņģelis, kurš izrādās Viktorijai tuvs cilvēks, šai Taniela rīcībai dod savu svētību. Šajā mirklī arī Taniels kļūst par vajāto. Ne viņai, ne Viktorijai atrašanās Augšlondonā vairs nav droša, viņiem jādodas prom.

Pārsteidzošs ir veidols, kurā Taniels noslēpj Viktorijas dvēseli. Godīgi, es apstulbu. No simpātiskas, gudras un drosmīgas jaunas dāmas viņa kļūst par rotaļu mērkaķīti. Šis veidols reizē pasargā un reizē arī pievērš uzmanību, ja meitenei piemirstas, ka viņa rotaļlieta.

Lai arī abu bēgļu un viņu aizbildņu plāni ir citi, viņiem nākas glābiņu meklēt Lejaslondonā un meklēt palīgus starp lejaslondoniešiem, kuri pret augšlondoniešiem izturas naidīgi un ar nicinājumi. Jau pirmā tikšanās ar lejaslondoniešiem vienu no abiem varoņiem tuvina Mirušo valstībai. Turklāt kā izrādās arī Viktorijas dvēsele viņas jaunajā ietvarā nav pasargāta un var tikt pārrakstīta.

Triloģijas otrajā daļā tiek norautas maskas, atklātas nodevības un lietas top skaidras, varoņiem nākas samierināties ar to, ka patiesība ir pilnīgi pretēja tai patiesībai, ar kuru viņi līdz šim dzīvojuši. Tas ir arī stāsts par sevis atgūšanu, iepazīšanu un pārveidošanu.

Grāmatā “Zem mākslīgajām zvaigznēm” autore prasmīgi turpina pirmajā daļā iesākto mīlestības pavedienu. Jāsaka gan, ka abiem varoņiem Viktorijai un Tanielam mīlas jomā piemīt īsts angļu atturīgums. Mazliet smaidu raisa lubu romāniem raksturīgā varoņu rīcība būt cēliem, neizrādīt emocijas, savaldīties pat brīžos, kad vajadzētu kliegt un galvenais neizrādīt savu patikšanu, jo ir pārliecība, ka otrs tādu neizjūt. Taniels gluži kā lubu romānu varonis sākumā tiek parādīts, ka diezgan negatīvs tēls.  Pēcāk izrādās, ka tā viss nav un viņš cenšas Viktorijai iebarot sevi, apjausmu, ka viņš ir labs un mīlestības vērts. Un protams brīdī, kad līdz abiem šī apjausma nonākusi, viņi tiek šķirti.

Lasot citu blogeru atsauksmes par triloģijas pirmo daļu, pamanīji, ka viena daļa no viņiem pievērsusi uzmanību tieši tehniskajām lietām. Kā meitene var pieņemt zēna balsi, stāju, utt. Arī šajā triloģijas daļā noteikti, kāds lielāks analītiķis atradīs vietas, kas radīs jautājumus, taču es, ne lasot pirmo, ne otro daļu, par to neaizdomājos. Vienīgais, ko man grūti bija iedomāties, bija mērkaķīša pārvietošanās spējas.

Triloģijas otrā daļa lasītājam par bēdām atkal beidzas visnepiemērotākajā brīdī, atstājot aiz sevis virkni jautājuma zīmju. Vai tiešām Augšlondona ar lielu brīkšķi nogāzīsies un sašķīdīs gabalu gabalos? Ar nepacietību un cerot, ka labais uzvarēs, bet ļaunais saņems savu algu, gaidu triloģijas trešo – pēdējo daļu “Debesu lauskas”.

Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 4.10.2015.