Kad Zvaigznes ABC rīkotajā Spoku naktī manās rokās nonāca abas šīs grāmatiņas – “Viktorijas laika šausmu stāsti” un “Viktorijas laika spoku stāsti”, pēkšņi, atcerējos bērnību. Kā bērnudārzā, tumsiņā visi sasēdāmies vienā gultā un, uzseguši uz galvas segas, stāstījām spoku stāstus. Par miroņa roku, kas savam upurim uzbruka pavisam negaidīt, par karali, kurš pēc savas nāves ieradās pilī, lai atprasītu savu zelta kāju, ko mantkārīgā karaliene nebija ielikusi līdzi kapā. Neiztrūkstošs vienmēr bija arī stāsts par Melno Pīķa dāmu, ka bez žēlastības nozūmēja tos, kas viņu bija traucējuši un izsaukuši kādā tumšā, tumšā naktī. Vēl tagad atceros, kā pēc šādas spoku stāstu stāstīšanas nevarēju aizmigt un vēl ilgi vēros tumsā, cenšoties saskatīt, vai kaut kur neparādīsies Melnā Pīķa dāma. Ja acis aizspieda cieši, cieši, bet tad strauji atvēra, bija redzamas acis. Tādas ugunīgas, kā kaķim’-vampīram vai vilkacim. Sirds sitās kā negudra un likās, ka tūlīt, tūlīt nezvērs metīsies virsū. 10-slaveni-moshkji-10Zinu, ka citiem gāja līdzīgi. Un ja vēl kāds no bērnudārza biedriem izdomāja izspēlēt nelāgu joku un pēkšņi piebakstīt, iespiegties vai pat palīst zem kāda gultas un trīs reizes pieklauvēt, spiedzieni atbalsojās pa visu bērnudārzu un nakts auklītes ar skarbiem vārdiem neskopojās. Pēdējo reizi ar spokošanos un jokošanos sastapos strādājot skolā, kad ar klasi braucām ekskursijās. Paliekot kempingā nācās nakts vidū mierināt bariņu meiteņu, kas bija saukušas Melno Pīķa dāmu, bet Jaunpils pilī četros naktī pamodos no spoka gaudošanas. Kad devos lūkot, kas notiek, pretī nāca pats spoks garā naktskreklā un baltu ģīmi. Beigās gan izrādījās, ka tā bija klases nešpetnākā meitene,  ko citi pa nakti bija apsmērējuši ar zobu pastu.

Tā nu gremdējoties atmiņā par manu pieredzi ar spoku un šausmu stāstiem, ķēros pie abu grāmatiņu lasīšanas.

“Viktorijas laika šausmu stāstus” lasīju vispirms. Jāsaka gan, ka speciāli spocīgu gaisotni neradīju un, ja godīgi, grāmatu lasīju vairāk vai mazāk publiskās vietās. Spoku naktī bija ļoti neomulīgi klausīties spoku stāstu “Tālsaruna” un Laura Dreiže, kura šo darbu bija rediģējusi, solīja aukstus drebuļus, tādēļ nolēmu nemaz neriskēt un šausmu stāstus vientulīgā vakarā pie trīsošas sveču liesmas nelasīt. Stāsti tiešām bija šausmu pilni. Roka – slepkavniece, ko neviens nevar apturēt, Kaķis – vampīrs, neredzams nezvērs – asinssūcējs, nežēlīgi baisa atriebība – šausmīga, lai arī pēc nopelniem, sieva – vilkatis un runājoša miroņa galva, kas alkst atriebības. Viktorijas laika autori asinis un šausmas nav žēlojuši, aprakstot konkrēto notikumu viņi ir diezgan tēlaini. Tā kā ikvienam ir iespējams notiekošo labi iztēloties. Stāsti bija interesanti, bet sapratu, ka nu jau tos lasu ar tādu kā pieaugušā pārākumu: Ai, tas taču viss ir izdomāts! Tomēr neviens stāsts mani neatstāja vienaldzīgu. Visaizkustinošākais no visiem stāstiem man likās “Viena sudraba lode”, stāsts par naktssargu un vilkati, kas beigās izrādījās viņa mīļotā sieva. Visnežēlīgākais, manuprāt, bija stāsts “Žana Kabē galva”. Pirmkārt jau prātam netverama bija galvenā varoņa mesjē Dezalē nežēlība, nolemjot nāvei nevainīgu cilvēku, bet vēl nežēlīgāk bija viņa turpmākai liktenis, jo, personīgi man, likās, ka pēc tam, kad nelietīgais Dezelē ir labojies, galva viņam piedos, bet nekā, atkal šķīst nevainīgo asinis. Arī stāsts “Neparastā atriebība” mani neatstāja vienaldzīgu. It kā jau atriebība bija pelnīta. Tomēr baisi bija tas, ka notiekošais izrādījās cilvēka roku darbs.

“Viktorijas laika spoku stāsti” jau bija mazliet mīlīgāki. Teikšu, ka tos lasīt bija daudz patīkamāk. Dažs stāsts mani pat aizkustināja līdz asarām. Patiesībā gandrīz visi. Pirmajā stāstā man bija žēl gan nabaga suni, gan viņa saimnieku, gan no viņa lāsta cietušā sievu un mazo bērneli. Līdz sirds dziļumiem aizkustināja stāsts, kurā mirušais līgavainis turēja savu solījumu un ieradās uz kāzām. Tāpat arī stāsts par spoku, kurš pēc nāves attaisnoja savu godu. Tā kā šoreiz man nevis pār muguru skrēja aukstas tirpas, kā to bija iecerējuši stāstu autori, bet gan lija asaras par nabaga stāstu varoņu likteņiem.

Lai nu kā, esmu pilnīgi pārliecināta, ka jaunā paaudze šos spoku stāstus lasīs un stāstīs tālāk ar lielu sajūsmu. Te pat kāds vecāks varētu noorganizēt spoku stāstu stāstīšanas vakaru. Domāju, ka spoku stāsti bērnu psihi ietekmēs daudz pozitīvāk, kā dažādas datorspēles vai šausmu filmas, ko var redzēt televīzijā vai internetā. Ticiet man, pat ja jums liekas, ka kontrolējat sava bērna kino repertuāru, pamatskolnieki jums nezinot jau ir noskatījušies vismaz pāris asiņainas šausmenes. Arī pieaugušajiem spoku stāstu stāstīšanas vakar varētu izvērsties interesants. :)

Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 06.11.2015.