Kad Zvaigznes ABC rīkotajā Spoku naktī manās rokās nonāca abas
šīs grāmatiņas –
“Viktorijas laika šausmu stāsti” un
“Viktorijas laika spoku stāsti”, pēkšņi, atcerējos
bērnību. Kā bērnudārzā, tumsiņā visi sasēdāmies vienā gultā un,
uzseguši uz galvas segas, stāstījām spoku stāstus. Par miroņa roku,
kas savam upurim uzbruka pavisam negaidīt, par karali, kurš pēc
savas nāves ieradās pilī, lai atprasītu savu zelta kāju, ko
mantkārīgā karaliene nebija ielikusi līdzi kapā. Neiztrūkstošs
vienmēr bija arī stāsts par Melno Pīķa dāmu, ka bez žēlastības
nozūmēja tos, kas viņu bija traucējuši un izsaukuši kādā tumšā,
tumšā naktī. Vēl tagad atceros, kā pēc šādas spoku stāstu
stāstīšanas nevarēju aizmigt un vēl ilgi vēros tumsā, cenšoties
saskatīt, vai kaut kur neparādīsies Melnā Pīķa dāma. Ja acis
aizspieda cieši, cieši, bet tad strauji atvēra, bija redzamas acis.
Tādas ugunīgas, kā kaķim’-vampīram vai vilkacim. Sirds sitās kā
negudra un likās, ka tūlīt, tūlīt nezvērs metīsies virsū.
10-slaveni-moshkji-10Zinu, ka citiem gāja līdzīgi. Un ja vēl kāds
no bērnudārza biedriem izdomāja izspēlēt nelāgu joku un pēkšņi
piebakstīt, iespiegties vai pat palīst zem kāda gultas un trīs
reizes pieklauvēt, spiedzieni atbalsojās pa visu bērnudārzu un
nakts auklītes ar skarbiem vārdiem neskopojās. Pēdējo reizi ar
spokošanos un jokošanos sastapos strādājot skolā, kad ar klasi
braucām ekskursijās. Paliekot kempingā nācās nakts vidū mierināt
bariņu meiteņu, kas bija saukušas Melno Pīķa dāmu, bet Jaunpils
pilī četros naktī pamodos no spoka gaudošanas. Kad devos lūkot, kas
notiek, pretī nāca pats spoks garā naktskreklā un baltu ģīmi.
Beigās gan izrādījās, ka tā bija klases nešpetnākā meitene,
ko citi pa nakti bija apsmērējuši ar zobu pastu.
Tā nu gremdējoties atmiņā par manu pieredzi ar spoku un šausmu
stāstiem, ķēros pie abu grāmatiņu lasīšanas.
“Viktorijas laika šausmu stāstus” lasīju vispirms. Jāsaka gan, ka
speciāli spocīgu gaisotni neradīju un, ja godīgi, grāmatu lasīju
vairāk vai mazāk publiskās vietās. Spoku naktī bija ļoti neomulīgi
klausīties spoku stāstu “Tālsaruna” un Laura Dreiže, kura šo darbu
bija rediģējusi, solīja aukstus drebuļus, tādēļ nolēmu nemaz
neriskēt un šausmu stāstus vientulīgā vakarā pie trīsošas sveču
liesmas nelasīt. Stāsti tiešām bija šausmu pilni. Roka –
slepkavniece, ko neviens nevar apturēt, Kaķis – vampīrs, neredzams
nezvērs – asinssūcējs, nežēlīgi baisa atriebība – šausmīga, lai arī
pēc nopelniem, sieva – vilkatis un runājoša miroņa galva, kas alkst
atriebības. Viktorijas laika autori asinis un šausmas nav žēlojuši,
aprakstot konkrēto notikumu viņi ir diezgan tēlaini. Tā kā ikvienam
ir iespējams notiekošo labi iztēloties. Stāsti bija interesanti,
bet sapratu, ka nu jau tos lasu ar tādu kā pieaugušā pārākumu: Ai,
tas taču viss ir izdomāts! Tomēr neviens stāsts mani neatstāja
vienaldzīgu. Visaizkustinošākais no visiem stāstiem man likās
“Viena sudraba lode”, stāsts par naktssargu un vilkati, kas beigās
izrādījās viņa mīļotā sieva. Visnežēlīgākais, manuprāt, bija stāsts
“Žana Kabē galva”. Pirmkārt jau prātam netverama bija galvenā
varoņa mesjē Dezalē nežēlība, nolemjot nāvei nevainīgu cilvēku, bet
vēl nežēlīgāk bija viņa turpmākai liktenis, jo, personīgi man,
likās, ka pēc tam, kad nelietīgais Dezelē ir labojies, galva viņam
piedos, bet nekā, atkal šķīst nevainīgo asinis. Arī stāsts
“Neparastā atriebība” mani neatstāja vienaldzīgu. It kā jau
atriebība bija pelnīta. Tomēr baisi bija tas, ka notiekošais
izrādījās cilvēka roku darbs.
“Viktorijas laika spoku stāsti” jau bija mazliet mīlīgāki. Teikšu,
ka tos lasīt bija daudz patīkamāk. Dažs stāsts mani pat
aizkustināja līdz asarām. Patiesībā gandrīz visi. Pirmajā stāstā
man bija žēl gan nabaga suni, gan viņa saimnieku, gan no viņa lāsta
cietušā sievu un mazo bērneli. Līdz sirds dziļumiem aizkustināja
stāsts, kurā mirušais līgavainis turēja savu solījumu un ieradās uz
kāzām. Tāpat arī stāsts par spoku, kurš pēc nāves attaisnoja savu
godu. Tā kā šoreiz man nevis pār muguru skrēja aukstas tirpas, kā
to bija iecerējuši stāstu autori, bet gan lija asaras par nabaga
stāstu varoņu likteņiem.
Lai nu kā, esmu pilnīgi pārliecināta, ka jaunā paaudze šos spoku
stāstus lasīs un stāstīs tālāk ar lielu sajūsmu. Te pat kāds vecāks
varētu noorganizēt spoku stāstu stāstīšanas vakaru. Domāju, ka
spoku stāsti bērnu psihi ietekmēs daudz pozitīvāk, kā dažādas
datorspēles vai šausmu filmas, ko var redzēt televīzijā vai
internetā. Ticiet man, pat ja jums liekas, ka kontrolējat sava
bērna kino repertuāru, pamatskolnieki jums nezinot jau ir
noskatījušies vismaz pāris asiņainas šausmenes. Arī pieaugušajiem
spoku stāstu stāstīšanas vakar varētu izvērsties interesants.
:)
Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 06.11.2015.