Nezinu, vai tā ir tikai mārketinga kampaņa vai jaunākās modes tendences tulkotajā un pašmāju literatūrā, bet šobrīd fantastikas pasaule ir viens no izplatītākajiem literatūras žanriem. Nemaz ne tik sen atpakaļ man likās, ka ir tikai Anna Raisa un viņas radītie vampīri, bet tagad ir gan pašmāju, gan ārzemju sāgas ar dažādiem vampīriem un to ģimenēm. Pēc Annas Raisas iepazīšanas un “Intervijas ar vampīru” esmu mēģinājusi lasīt dažus citus fantastikas daiļdarbus, bet man īsti nepadevās, jo, kā ironizē mana draudzene – esmu no “tiem, kam fantasy pasaule liekas tāla un ne īsti sirdij tuva, jo nekas nenotiek kā dzīvē”. Bet man apkārt ir diezgan daudz cilvēku, kas aizraujas ar nereālo pasauli, tāpēc man tika ieteikti “ Tanatonauti”. Anotācija mani ieintriģēja- pati bērnībā fantazēju par pasauli pēc nāves un man vienmēr ir interesējušas literārās interpretācijas par šo tēmu. Nenocietīšos, un pateikšu, ka šī pēcnāves dzīves interepretācija man likās aizraujoša un bija brīži, kad pasaule pazuda man apkārt uz dažām stundām.

Iegrimu stāstā par mazo Mišelu, viņa atklāto N dienu (Nāves dienu) un apkārtējo ārkārtīgi spēcīgo pārliecību, ka nāve ir vissliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Vecāki Mišelam jau no bērnības iemācīja, ka bērēs ir jāraud, lai ko arī tas prasītu, un viena no romāna lieliskākajām epizodēm bija onkuļa Norbēra bēres, kurās mazais Mišels atklāja, ka pietiek vien iedomāties vārītus spinātus, anšovus, brokoļus un jēlas jēra smadzenes, lai sāktu histēriski raudāt par nāvi un sagādātu prieku savai ģimenei tādējādi.

Pirmo grāmatas trešdaļu es burtiski apriju ar acīm, sajūsminādamās par autora svaigo valodu un oriģinālo pieeju romāna veidošanai- ja neesat visai tuvs ar mitoloģiju un reliģiju, Bernārs Verbērs “reklāmas pauzēs” starp nodaļām piedāvā iepazīties ar īsiem citātiem no visām iespējamām mitloloģijām, filozofijām un “vēstures grāmatas”. Otrajā trešdaļā manī sāka veidoties neapmierinātība, kāpēc man visu laiku jāklausās brīvprātīgo stāsti par to, kas ir piedzīvots aiz komas robežas, pūloties sasniegt Nāves Kontinentu, jo man gribējās īstu pieredzi no pašiem nāves pētniekiem, un šīs versijas tika piedāvatas mazliet vēlāk. Grāmatā ir interesanti, viegli uztverami tēli, saistošs stāstījums, interesantas idejas par īstajiem pasuales konfliktu cēloņiem un visu reliģiju apvienošanās, lai panāktu savu kopīgo mērķi- atklāt, kas ir Nāve. Tanatonautika tiek pasniegta kā pēdējais opijs tautai, un savā ziņā tāda ir šī grāmata- nolikt malā to būs grūti.

Santa Avišāne, http://santasbiblioteka.wordpress.com, 19.07.11.