Es vienmēr esmu atbalstījusi jaunos autorus, kas cenšas izrauties jau pieredzējušu autoru līmenī, jo es noprotu, cik grūti tas varētu būt. Neviens autoru nezina, neviens cilvēks, ieraugot nezināmu vārdu nevarēs teikt: "Vai, esmu lasījis/usi viņa/as darbu! Tad jau arī šim ir jābūt labam!" Nē, jaunajiem autoriem ir jācīnās par vietu zem saules, un stāstu konkurss "Sapņu laiks" tādu iespēju deva. Tā tapa pirmais stāstu krājums "Purpura karaļa galmā", kurā, starp citu, varēja izlasīt ļoti daudz garstāsta cienīgu darbu, un tā arī tika izlemts tapt arī otrajam krājumam "Zilie jūras vērši".
Un es ne mirkli nemeloju, sakot, ka šis krājums man sirdij bija daudz vairāk tuvāks nekā pirmais. Kādēļ? Vai tas varētu būt tādēļ, ka šis apkopojums bija ar daudz citādāku, tumšāku noskaņu? Vai arī tādēļ, ka es kopš iepriekšējā izlasīšanas biju sagatavojusies tam, ka katrs no stāstiem būs pilnīgi atšķirīgs, ar savu īpatnējo odziņu? Visticamāk, abi.

Tā kā šai grāmatai kopīga motīva un apraksta nav, ķeršos vien klāt galvenajai informācijai un tam, kas tad man visvairāk patika.

"Zilie jūras vērši", kā jau minēju, ir stāstu apkopojums, kurā iekļauti divdesmit dažādu garumu, veida un sižeta darbiņu, kas guva uzvaru otrajā fantāzijas un fantastikas stāstu konkursā “Sapņu laiks”. Grāmatā sastopami astoņpadsmit gan pilnīgi jauni, gan visiem zināmi autori, piemēram, "Rakstu vācēja ceļš" autors Jānis Valks vai arī Ieva Melgalve, kas sarakstījusi fantāzijas romānu "Mirušie nepiedod". Tomēr lielākoties visi ir lasītājiem nezināmi vārdi, un tas arī bija iemesls, kādēļ ar vislielāko nepacietību vēlējos lasīt šo grāmatu - es nezināju, ko sagaidīt no šiem nezināmajiem cilvēkiem.
Un tā es ieniru fantāzijas un fantastikas pasaulē.

Viss sākās ar darbu "Zilie jūras vērši", ko sarakstījusi Džeina Tamuļeviča, un darbs uzreiz radīja fantāzijas noskaņu. Nezinu, kādēļ tā. Varbūt vienkārši tie vērši, kas nāca no jūras, šķita kā jauna nāru versija, tomēr mana ideja par to, ka pirmais darbs varētu būt fantāzijas žanra, tika pavērsta pretēji uzreiz, jo zilie jūras vērši izvērtās sapnis. Sapnis meitenei, kas mīt nākotnes pasaulē. Nezinu, ko domāju par šo ideju, jo vēršu interpretācija sapnī atstāja mani ar milzīgu jaunājumzīmi virs galvas. Ideja interesanta, tomēr tas, kur tā aizveda, manuprāt, nebija tas labākais variants.

Tad mēs sastopamies ar Annas Kalnas darbu "Domracis", kas man pat ļoti simpatizēja, acumirklī krietni paceļot grāmatas vērtējumu. Sākumā gan biju nedaudz apmulsusi, jo autore ideju izskaidroja ļoti lēni un gandrīz līdz pašām beigām es tikai apjautu, ka šis vīriņš jūrā noremdē domas un rūpes, un sāpes, taču es šo darbu ilgtermiņā redzu gan kā labu garstāstu, gan perfektu stāstu.

Tās pašas autores stāsts "SIA Harons" nebija zemākā līmenī radīts darbs, salīdzinājumā ar "Domracis". Lai gan, tāpat kā iepriekšminētajā stāstā, arī "SIA Harons" vajadzēja dot pāris lappuses, lai saprastu galveno domu, bet ideja un izpildījums mani pat ļoti simpatizēja. Kurš gan spētu iedomāties, ka nākotnē varētu vienkārši pieteikties uz savu "pēdējo ceļojumu", pēc kura cilvēks var vienkārši aiziet mūžībā? Anna Kalna, manuprāt, šo domu ir atainojusi perfekti un konkrēti - nekā par daudz, nekā par maz.

Anna Kalna šos stāstu krājumu apveltīja arī ar trešo stāstu, sauktu par "Skārda mūza Melānija". Ja man vajadzētu novērtēt, kurš no meitenes darbiem bija labākais, es to nevarētu, jo visus trīs redzu vienlīdz augstā līmenī. Kā saprotams, darbs ir par mūzu vārdā Melānija, kas palīdz cilvēkiem radošajā darbībā. Nekā sarežģīta, vienīgi meitene, kas iedvesmo un palīdz, paralēli cīnoties ar sava iedvesmojamā mīlestību. Nevaru nenoliegt - Annai Kalnai tiešām ir talants.

Lilijas Berzinskas stāsts "Filemons" jau no pirmās lappuses man iepatikās ar intriģējošo ideju, kas neko daudz neatklāja līdz pat pašām beigām. Likās, it kā intriga augtu līdz ar katru rindiņu, jo autore centās noklusēt pašu galveno ideju. Tā tik bija spriedze! Un varu teikt godīgi - atklājums beigās mani neatstāja vīlušos, jo tas noteikti bija tas, ko biju gaidījusi. Pavisam noteikti viens no labākajiem stāstiem visā krājumā.

Pēc tik laba darba kā "Filemons" es nebiju domājusi, ka kāds spēs to pārspēt uzreiz. Tomēr es kļūdījos, jo uzreiz nāca Jāņa Valka "EMP". Un ko tik es nevaru par to pateikt! Pirmkārt, es neteikšu neko labu, kamēr vien Jānis Valks šo stāstiņu neizvērtīs romānā! Pavisam noteikti! Esmu mēma kā zivs! Jā, "EMP" pavisam noteikti ir mans favorīts visā krājumā. Ja neskaita to, ka tā ir apokalipses interpretācija par to, ka pēkšņi vienā skaidrā dienā pasaulē izbeidzas elektrība un viss burtiski aiziet pa pieskari, un es šādus darbus vienmēr dievinu, tad autoram ir izdevies galveno varoni radīt par dzīvu cilvēku. Un tā humora izjūta... Visu lasīšanas laiku viegli smaidīju, ignorējot faktu, ka drīz jau būs beigas. Labi, pietiks labo vārdu. Kad būs romāns? Lūdzu?

Pēc tik pacilātas sajūtas, ko radīja "EMP", Ieva Melgalve diemžēl neattaisnoja cerības uz labu darbu, jo viņas stāsts "Jēzus ķirzaka" man ja ne gluži nepatika, tad pavisam noteikti pēc izlasīšanas atstāja milzīgu jautājumzīmi virs galvas. Nezinu, vai es vienkārši nespēju atrast zemtekstu, vai arī es pārāk cītīgi meklēju zemtekstu, bet es pat ideju nesapratu. Un, šķiet, ka esmu viena no retajām, kam "Jēzus ķirzaka" nepatika, jo, kur vien nelasu, visi to dēvē par vienu no labākajiem darbiem krājumā.

Tikpat lielu tukšuma sajūtu atstāja arī Lāsmas Ģibietes "Torņkalna dvēsele", kas stāsta - tieši tā - par garu Torņkalnā. Nē, es nesaku, ka darbs būtu slikti uzrakstīts vai ka man nepatika, tomēr šī ideja šķiet pasaulē jau daudzkārt izmālēta, tāpēc neko jaunu pēc stāsta izlasīšanas neguvu.

Rakstot šo recenziju, man vajadzēja ilgu laiku, lai maz atcerētos par to, kas tika stāstīts Lūsijas Nīdvālas darbā "Smiekli". Vienīgais, ko bez skatīšanās grāmatā varu atminēties, bija tas, ka "Smiekli" piederēja pie krājuma "jautājumzīmju" kategorijas un ka man šis darbs nepatika. Un, ja man vajadzētu pateikt, par ko ir stāsts, es to pavisam noteikti nevarētu izdarīt.

Pēc smiekliem seko asaras. Nē, ne šajā gadījumā, jo nākamais stāsts bija Arņa Bukas "Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi". Interesants gabals, kas tiek stāstīts no ērma (var rakstīt gan ar lielo, gan mazo burtu) skata, kas pavisam noteikti vairs nav cilvēks, un tikai pašās beigās top skaidrs, kādēļ Ērmam nekad neļauj ēst vienam. Interesanta ideja, labs izpildījums. Atmiņā paliekošs stāsts.

Ģirts Šimanauskis sarakstīja fantāzijas stāstiņu "Rakstāmgalds", kas arī atrodas mana mīļāko darbiņu augšgalā. Interesanta doma par puisi, kam pieder rakstāmalds ar tam piesaistītu rēgu, kas nevar pamest pasauli, kamēr vien eksistē šis galds. Pavisam noteikti darbs, kas atbilst stāsta definīcijai, jo pēc izlasīšanas neradās sajūta, ka vajadzētu ko vairāk. Viss bija pateikts astoņās lapās, bija gan ievads, gan kulminācija un nobeigums.

Ilzes Eņģeles "Luna Mare" arī ir ļoti interesanta ideja, tomēr izpildījums bija mazliet nepilnīgs un līdz galam neizstrādāts. Atšķirībā no Annas Kalnas darbiem, kur es biju ar mieru rakt dziļāk un meklēt idejas sakni, tad šoreiz nedaudz kaitināja, ka jau pēc vairākām lapām nebija skaidrs, par ko ir stāsts. Tomēr doma par pārapdzīvotības problēmas risināšanu tādā veidā, kā to aprakstīja Ilze Eņģele, ir augšup vērsta īkšķa cienīga.

Pēc Ingas Znotiņas "Atklātie" izlasīšanas es pavisam nopietni smējos. Lai gan sākumā ideja nešķita oriģināla, un es diezgan bieži iedomājos lasīt citu stāstu šī vieta, tomēr pati pēdējā lappuse mani gandrīz nogāza no krēsla. Stāsts par to, kā iekarot citas planētas. Tomēr, kas tad ir tie, no kuru perspektīvas stāsts tiek klāstīts? Vajag izlasīt, lai saprastu.

Godam otro vietu manā topā ieņem Daces Znotiņas "Deja ar citādo" un, lai gan nekad iepriekš nebiju lasījusi stīmpanka žanra darbus, sajūtas tomēr teica priekšā, ka tas ir tieši šis žanrs. Ļoti viegla lasāmviela, tomēr ar savu odziņu, ko vajadzēja atkost, lai saprastu galveno domu. Un tāpat kā Jāņa Valka gadījumā, arī no Daces Znotiņas es pieprasu turpinājumu.

Armanda Skuteļa stāsts "Zagļi" mani uzrunāja latviskās noskaņas dēļ, jo lai gan galvenokārt darbs ir par ceļošanu laikā un zagšanu nākotnē, tieši tas, ka ideja tika īstenota Latvijā, padarīja stāstu sirdij tuvāku. Labs izpildījums, interesanta ideja, lai gan bieži vien traucēja tas, ka bija tik daudz varoņu. Ne reizi vien juka vārdi.

Ideja, kas izmisīgi lūdzās pēc turpinājuma, un tas šoreiz nebija labā nozīmē, ir Gintas Orinskas-Spirģes "Saucējs". Šis ir darbs par pasauli, kurā viss perfektais tiek panākts, ja cilvēkam ir ko ēst, ko dzert un ko mīlēt. Pēc noskaņas spēcīgi atgādināja Lorēnas Oliveras "Delīrijs", kas ir viena no manām mīļākajām grāmatām, tomēr "Saucējs" radīja arī vēl kādu sajūtu, it kā autore būtu vienkārši izgriezusi kādu fragmentu no romāna. Ideja gan simpatizēja.

Par Mārītes Štālas "Buļ" arī nevaru teikt neko daudz, jo šis stāsts arī pieder pie "jautājumzīmju" kategorijas, tomēr šis ir tas smagākais variants, jo līdz pat pašām beigām man nebija ne mazākās nojausmas, par ko ir "Buļ". Diemžēl.

Riharda Buivida darbs "Ķivere" izcēlās ar savu valodu un kolorītajiem personāžiem. Ideja arī gluži laba - par ceļošanu laikā ar ķiveres palīdzību, tāpēc neko sliktu nevaru teikt.

Vēl viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir Gunta Eņģeļa "d3", kas skaidro to, kā laika gaitā tiek atmestas vecās lietas tehnoloģiju attīstības dēļ. Spilgti tēli, interesanti dialogi un arī galvenais konflikts stāsta beigās bija kā punkts uz "i" šajā idejā. Labākais gan ir tas, ka arī šis stāsts pēc sajūtas bija kā stāsts - protams, būtu interesanti, ja būtu turpinājums, tomēr arī bez tā man kā lasītājai nekas netrūka.

Stāstu krājums tika pabeigts ar Ata Gūtmaņa fantastikas darbu "Cilpa", kas, manuprāt, bija perfekts nobeigums. Ideja ir par ceļošanu kosmosā tūrisma pēc, kas diemžēl neizdodas.

Kopumā varu teikt tikai labu par šo grāmatu. Protams, ir gan plusi, gan mīnusi, tomēr, ja man jautātu "Kā gan tev patika "Zilie jūras vērši"?", es pavisam noteikti redzētu tikai pozitīvo. Tas arī iemesls, kādēļ lieku tik augstu vērtējumu.

8/10


 Sintija Makovska, readingthroughlines.blogspot.com, 08.03.2015.