Esmu pārliecināta, ka ikviens savā bērnībā ir iedomājies brīdi,
kad visi pieaugušie izgaist un mēs spējam palikt pilnīgi vieni. Kā
varam skraidīt cauri veikaliem, ēst saldumus saujām, virpuļot
karuseļos atkal un atkal, un atkal, un vairāk nedomāt par to, ka
būtu nepieciešams par to maksāt un ka mamma varētu pieskriet klāt
pie saldumu stenda, kur tu stāvi, un rādama paķert tevi aiz rokas.
"Šodien ne," viņa saka. "Šodien nevar šokolādi." Šodien nevar,
nevar, nevar.
Un tagad iedomājieties, ja tā patiešām būtu noticis.
Pēkšņi visi pieaugušie, visi tie, kas rada noteikumus un nekad
neļauj apēst veselu saldējuma kārbu aukstā ziemas pēcpusdienā, ir
pazuduši.
Prom.
Tieši tā arī notika ar Maikla Grānta varoņiem sērijas "Prom"
(jeb "Gone") pirmajā daļā.
Galvenais varonis Sems atrodas klases telpā, kad pēkšņi skolotājs
burtiski izkūp zilā gaisā. Viņš nodomā, ka ir palaidis garām brīdi,
kad misters Trentleiks ir pametis klasi, bet pēc mirkļa atklājas
viens - skolotājs tiešām ir izgaisis. Un ne tikai viņš, visi
pieaugušie un bērni no piecpadsmit gadu vecuma ir zuduši kā
nebijuši, un neviens nezina, kas noticis un kur visi
palikuši.
Visu cilvēces pastāvēšanas laiku par bērniem vienmēr parūpējās
pieaugušie. Ko gan darīt brīdī, kad viņu vairāk nav? Ko darīt ar
avārijām un ugunsgrēkiem, kas notiek bērnu klātbūtnē? Ko darīt ar
mājās atstātiem zīdaiņiem un maziem bērniem, un mājdzīvniekiem? Kā
pagatavot ēst, ja nekad agrāk mamma nav ļāvusi tuvoties
plītij?
Uz šiem jautājumiem ir jāsniedz atbildes, turklāt pēc iespējas
ātrāk, jo drīz vien Semam nākas uzdurties jauniem un jauniem
izaicinājumiem.
Problēmas sākas strauji - huligāni uzsāk ceļu uz varas pilno
virsotni, drīz vien solās sākties karš. Sems atskārš, ka nav
vienīgais, kam piemīt nekādi neizskaidrojamas spējas, un viņam tas
ir jāslēpj. Turklāt ar apkārtējo pasauli notiek mistiskas lietas -
pēkšņas mutācijas ietekmē dzīvniekus, apkārt pilsētai parādās
nešķērsojama barjera un, šķiet, visā iesaistīta ir vienas varones
Lanas atrastā Tumsa, kas līdz pat grāmatas beigām joprojām ir liela
mistērija.
"Vēl pirms minūtes skolotājs stāstīja par Pilsoņu karu.
Un jau nākamajā minūtē viņš bija prom."
Jau no pirmā teikuma biju burtiski ierauta darbā. Tā ir māksla
izteikt visa romāna ideju pirmajā lappusē, bet Maikls Grānts to ir
paveicis jau pirmajā rindiņā. Ar vienu teikumu ir skaidrs darba
pamats, un es uzreiz sapratu - es tiešām izbaudīšu šo grāmatu. Man
vajadzēja zināt, kas notiks tālāk un ko šie vārdi izteica, līdz
bija jau divi naktī un vajadzēja likt grāmatu nost, citādi aizmigtu
turpat, iespiedusi vaigu lapā. Arī naktī nevarēju beigt domāt par
izlasīto, jo vēlreiz un vēlreiz atmiņā atsaucās izbaudītais.
Kāpēc?
Pirmkārt - Maikls Grānts ir tik prasmīgi radījis varoņus, ka es pēc
493. lapas pāršķiršanas nespēju aptvert, ka Sems, Astrīda, Lana un
pārējie ir tikai izdomātas personas. Viņu nav! Viņi eksistē tikai
darba rindiņās un mūsu prātos! Bet kā? Kā tik ticami un sirdij tuvi
tēli var nebūt īsti? Kad iegrimu vārdos, likās, it kā atrastos
blakus Semam un klausītos, kā viņš skaļi prāto par apkārt
notiekošo. Viņš ir spēcīga un daudzu cienīta personība, ko, lai cik
arī necenstos, es nevarēju neiemīlēt. Tas, kā viņš pasniedza jauno
pasauli, kā viņš spēja paturēt noslēpumus no mums, lasītājiem, ir
brīnumaini, jo es jutos, it kā atrastos blakus puiša draugiem, kad
viņš paziņoja par to, ka viņam ir spējas, kad paziņoja par saviem
plāniem, un arī es tajā brīdī dziļi ievilku elpu šoka
rezultātā.
"Turklāt viņa mājā bija kaut kas tāds, kas Kvinnam un jo sevišķi Astrīdai nebūtu jāredz."
Otrkārt - autors bija spējis radīt pasauli, kurā, pašai nezinot,
iegāju kā ar aizsietām acīm. "Prom" bija kā ceļojums tumšā gaitenī,
kur tu sāc iet piesardzīgi, bet pēc kāda laika dodies arvien ātrāk
un ātrāk, domājot, ka priekšā nebūs nekādu šķēršļu, un tad - bams!
- ietriecies sienā. Bams! Paklupi aiz paklāja krokas un esi uz
zemes. Lai arī ir brīži, kad sāk šķist - ir atkosts grāmatas
noslēpums, autors uzreiz visu pagriež pavisam citā virzienā. Domā,
ka zini patieso teoriju par to, kā radusies siena, kas iekļauj visu
pilsētu? Astrīda vai Sems, vai kāds cits pasaka savu teoriju. Un
tad vairs nav skaidrs, vai tā ir patiesība, vai arī nav, jo šajā
darbā nekad nekas nav pilnīgi skaidrs. Lasītājs klīst cauri miglai,
uzzinot visu vienīgi brīdī, kad to atklāj tēli, un tas ir jebkura
romāna lielākais bonuss.
Treškārt - stāstā ir perfekti sajauktas divas mūsdienās ļoti
populāras sastāvdaļas - fantāzija un zinātniskā fantastika,
precīzāk, apokaliptiskās iezīmes. Pamatā notikušais atgādina
pilnīgu pasaules maiņu. Ir jācīnās par dzīvību, nav zināms, kas
notiks tālāk un kur ir palikuši visi pieaugušie. Izmisums. Bailes.
Panika. Pirms es sastapos ar fantāzijas elementiem, radās sajūta,
it kā es lasītu kārtējo labo romānu ar apokalipses tematiku, bet
tad Maikls Grānts iejauca fantāziju... Kāpēc gan neradīt ideju par
jauniešiem ar pārdabiskām spējām? Un viņam tas ir izdevies. Reizēm
saka - kas par daudz, tas par skādi -, bet šoreiz apvienojums man
netraucēja. Idejas perfektā harmonijā papildināja viena otru, radot
tieši to, ko autors centās panākt - darbu, kas ierauj lasītāju
savos nagos un nelaiž vaļā līdz pat pēdējai lapai.
Un tas šai grāmatai bija izdevies.
9/10
Sintija Makovska, readingthroughlines.blogspot.com,
20.11.2014.
