Skola

Oktobris pagājis nemanot un man atkal ir tā lieliskā iespēja, nedaudz agrāk kā citiem izlasīt Lauras Dreižes triloģijas “Danse Macabre” trešo daļu “Debesu lauskas”. Jāsaka, ka šī daļa kaut kā izlasījās ātrāk kā iepriekšējās, kaut arī biezuma ziņā īpaši neatšķīrās no iepriekšējām. Varbūt vēlme ātrāk uzzināt, kādas būs stāsta beigas, lika burtus tvert straujāk.

Neskatoties uz to, ka grāmatu lasīju raiti un lielu interesi, jāsaka, ka daudz pārsteigumu momentu nebija. Jau pēc iepriekšējo triloģijas daļu izlasīšanas, iekšēji biju sagatavojusies gan Viktorijas nokāpšanai ellē, gan marķīzes Vinčesteres fiasko, gan laimīgajām beigām.

Patīkams pārsteigums bija Teo atgriešana apritē un ja man būtu teikšana es noteikti viņu savestu kopā ar vienu no lejaslondoniešiem. Arī Lotijas

Kad Zvaigznes ABC rīkotajā Spoku naktī manās rokās nonāca abas šīs grāmatiņas – “Viktorijas laika šausmu stāsti” un “Viktorijas laika spoku stāsti”, pēkšņi, atcerējos bērnību. Kā bērnudārzā, tumsiņā visi sasēdāmies vienā gultā un, uzseguši uz galvas segas, stāstījām spoku stāstus. Par miroņa roku, kas savam upurim uzbruka pavisam negaidīt, par karali, kurš pēc savas nāves ieradās pilī, lai atprasītu savu zelta kāju, ko mantkārīgā karaliene nebija ielikusi līdzi kapā. Neiztrūkstošs vienmēr bija arī stāsts par Melno Pīķa dāmu, ka bez žēlastības nozūmēja tos, kas viņu bija traucējuši un izsaukuši kādā tumšā, tumšā naktī. Vēl tagad atceros, kā pēc šādas spoku stāstu stāstīšanas nevarēju aizmigt un vēl ilgi vēros tumsā, cenšoties saskatīt, vai kaut kur neparādīsies Melnā Pīķa dāma. Ja acis aizspieda

Pierādījums tam, ka aizraujoša literatūra nav malā noliekama – izlasīju 4 stundu laikā.

Pirmā grāmata beidzās ar to, ka Viktorija atrodas uz nāves sliekšņa. Otrā grāmatā Glāss lauž sava amata noteikumu un tā vietā, lai pavadītu viņu pēdējā ceļojumā, meiteni izglābj. Tiesa, nekas vairs nav tā kā agrāk. Šī iemesla dēļ abus izmisīgi meklē Taniela amata brāļi un vara, tāpēc abi bēg un beigu beigās nonāk Lejaslondonā – netīrā, pagrimušā pilsētas daļā, kas, kā jau nosaukumā var saprast, atrodas platformu zemāk. Sākas izdzīvošanas spēle, kas aizved viņus pie doktora un viņa mācekļa, kas var izpildīt viņu vēlmes, ja viņi savstarpēji vienosies. Bet nekas nav tik vienkārši, kā izklausās.

Man ļoti patika, ka, atšķirībā no daudzām citām triloģijām, otrajā daļā netiek pielietota

Oktobris klāt un laiks uzzināt, kas notiek tālāk šī rudens lielajā LV fantāzijas grāmatu notikumā – triloģijā Danse Macabre. Lasītāju rokās nu nonākusi otrā Lauras Dreižes jaunās triloģijas grāmata ”Zem mākslīgām zvaigznēm”. Arī es, protams, izlasīju, jo man taču vajadzēja zināt, kas notiek tālāk. Jāsaka gan, ka šī daļa man šķita, ka dažubrīd par daudz sakuļ ūdeni un dažubrīd – ka par daudz stāv uz vienā vietā. Taču – tā neatņēma man vēlēšanos uzzināt, kāds paredzēts fināls. Līdz tam gan vēl jāgaida – 7.novembrī iznāks pēdējā triloģijas grāmata.

Otrās daļas darbība turpinās tur, kur beidzās pirmajai daļai. Viktorija ir nokļuvusi tajā situācijā, kurā…nokļuva pirmās daļas beigās.

Nav tā, ka es ļoti dalītu literatūru pēc gadalaikiem, bet ir grāmatas, kuras vienkārši vairāk piestāv vasarai, ziemai vai rudenim. Šoreiz par grāmatu, kas manuprāt, ļoti piestāv rudenim un spokaini tumšiem vakariem – ”Monstri un metaforas. Ieskats šausmu literatūras pasaulē”, kuras autore ir Bārbala Simsone. Man liekas, ikviens, kurš mani pazīst labi, zin, ka es mēdzu turēties pa gabalu no šausmīgām filmām un šausmīgām grāmatām. Man ir vāja nervu sistēma un es mēdzu murgot pēc tam(baigi neforši, ja visu nakti pavadi murgos izdzīvojot to, kā psihopāts tevi sadedzina dzīvu…over and over again.). Taču, šo grāmatu lasot un iedziļinoties es pat apvilku atsevišķu grāmatu nosaukumus, ko kādreiz sameklēt bibliotēkā. Tātad, šī grāmata man, cilvēkam, kas tomēr mēdz iet ar līkumu šausmu grāmatām, deva iedvesmu vairākus darbus iekļaut lasāmo sarakstā – tas vien nozīmē, ka šis ir

Ja pirmā daļa beidzas ar nežēlīgu klifhangeri, ir patīkami tik ātri dabūt savās rokās otro daļu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Tiesa, izsmeļošā anotācija mazināja saspringumu, jo, manuprāt, atklāja pārāk daudz, tomēr pārsteigumu tāpat pietika.

Tā nu sanāk, ka Taniels ar paglābto Viktorijas dvēseli nonāk neviesmīlīgajā Lejaslondonā. Abi ir nāves briesmās, līdz atrod negaidītu palīgu, kuram, protams, ir savtīgas intereses. Uz beigām viss samudžinās pavisam traki un par pāris sižeta pavērsieniem galīgi neesmu sajūsmā. Tie gan rada pamatīgu intrigu trešajai daļai un būs interesanti vērot, kā autore visu atrisinās.

Par vienu varoni man bija pamatīgs pārteigums, bet galveno ļaundari uzminēju pareizi un savā ziņā tas mulsina un skumdina. Tagad galvenais jautājums – kāda

Ar Stīvena Kinga radošo darbību es iepazinos pirms diviem gadiem, 2013. gada jūlijā izlasīju vienu no viņa visu laiku labākajām un slavenākajām grāmatām “Mirdzums”. Kopš tā laika esmu izlasījusi 17 Kinga grāmatas, tai skaitā tikko pabeidzu Mirdzuma turpinājumu “Doktors Miegs”. Nevarētu teikt, ka esmu kāds baigais Kinga eksperts, jo ar savām 17 grāmatām esmu tikai mazliet apžļembājusi visu viņa sarakstīto, tomēr zināms priekšstats par Kinga stilu un viņa spējām man ir. Un tā nu es atļaujos apgalvot sekojošo – lai arī “Doktors Miegs” nebūt nav slikta grāmata, pēc Kinga standartiem šis ir mēreni vājš romāns.

Dens Toranss nu ir izaudzis no baisajām “Overlook” dienām, bet tā tad arī būtu vienīgā labā lieta, kas par viņa dzīvi sakāma. Dens ir atklājis, ka ar mirdzumu krietni vieglāk sadzīvot ir tad, ja to noēno ar alkoholu un nu

Pēc tam, kad pirmā Danse Macabre triloģijas grāmata “Deja ar nāvi” beidzās ar cliff-hanger ainu, daudziem lasītājiem sagaidīt nākamo Lauras Dreižes grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” šķita īpaši grūti. Un šos lasītājus var saprast, jo Dreiže prot iepīt nezūdošu intrigu savos darbos.

Jāatzīst, ka man īpaši nesimpatizē, ja grāmata tiek noslēgta ar cliff-hanger ainu, bet jāsaka arī tas, ka nebiju gaidījis, ka saspringtā situācija, ar kuru tika noslēgta “Deja ar nāvi”, tiks atrisināta tik meistarīgi un neparedzami. (Lai nebojātu lasītprieku tiem, kas vēl nav ķērušies klāt Danse Macabre triloģijai, centīšos pārāk daudz no grāmatas notikumiem neizpaust.) Triloģijas otrās daļas sākums

Nu, vai atcerieties, ka nupat bija septembris un mēs visi mirām, jo domājām, ka nespēsim vien sagaidīt triloģijas nākamās daļas? Danse Macabre oficiāli noslēdzas jau šonedēļ, 7. novembrī! Tas tik bija mežonīgs brauciens. Man ir iestājies tāds pieradums, ka teju gaidu, ka ik mēnesi pirmajos datumos sekos vēl kādas daļas. Diemžēl, klāt ir saldsērīgās atvadas, un jūs gribēsiet zināt, ar ko tas viss beidzas. Pieņemu, ka varu atsaukties uz otrās daļas notikumiem, bet ja vēl to neesat lasījuši – acis ārā no šī teksta un pa taisno novirzīt uz triloģijas pirmajām divām daļām!

„Zem mākslīgām zvaigznēm” jau atkal mūs atstāja un diezgan liela cliffhanger, kur bija piepildījušās

7. novembrī noslēdzošā triloģijas daļa nonāks arī pie citiem lasītājiem, bet, kā tas ir bijis triloģijas ietvaros, man arī šo grāmatu bija iespēja izlasīt ātrāk.

Šajā daļā turpinās abās iepriekšējās aprakstītie notikumi, tikai jau gaisā jūtama kulminācijas pakāpe. Tiesa, pie pēdējām 20 lappusēm, bet par tām stāsts būs vēlāk. Izdzīvojusī un cilvēcīgā Viktorija ir atguvusi ķermeniskus apveidus, bet Taniels ir nokļuvis nekur citur kā ellē, jo kur gan nepaklausīgi nāves eņģeļi var nokļūt (ironiski būtu, ja Taniels attaptos paradīzē…). Tiesa, lai cik ļoti Viktorijai viņa nepietrūktu, tomēr pirāti ir ieplānojuši pavisam ko citu, un neviens no to mērķiem nav izglābt vēl vienu lieku muti no kuras nebūtu nekādas jēgas. Bet tā jau nebūs spītīgā, dumpinieciskā Viktorija, ja viņa kaut ko neizdarīs