Skola

Melna, melna debess. Pa to augšup lēnām rāpjas apaļš mēness. Ja mazliet atlaiž grožus iztēlei, tā krāsa šķiet nedaudz neparasta. Ceru, ka šonakt pēkšņi neattapšos halātā stāvam kādā klajā laukā ar piecām citām meitenēm.

Bet tieši tā notiek zviedru rakstnieku Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas romānā „Aplis” , ko izdevis apgāds Zvaigzne ABC. Mazās pilsētiņas Engelsforsas, kur dzīve sen jau nedzenas uz priekšu karuseļa ātrumā, ikdienu satricina nelaime – kāds puisis skolas tualetē izdarījis pašnāvību. Drīz vien sešas meitenes nakts vidū attopas pilsētās parkā, kur skolas apsargs apgalvo, ka viņas ir Izraudzītas, bet jaunekļa nāvē vainīgs ir kāds slepkava. Sešām pilnīgi dažādajā meitenēm ir jātiek pāri savstarpējiem konfliktiem un jārod kopēja valoda vai arī… kāda no viņām būs slepkavas nākamais upuris.

Kad meiteņu neoficiālais vadonis Niklauss paziņo: „Skola ir ļaunuma vieta”, es varu vien

Neslēpšu, grāmatu "Mitago mežs" tiku izlasījis jau pusaudžu gados, patikās, lai gan likās nedaudz dīvaina. Tagad, nedaudz paaudzies, šo grāmatu uztveru jau citā gaismā.

Grāmatas galvenais varonis Stīvens Hakslijs (Steven Huxley) atgriežas savās tēvam mājās „Oak Lodge”, kurās dzīvo viņa brālis Christian, kurš pārņēmis sava tēva hobiju Rhyope Wood izpēti. Rhyope Wood ir viens no pēdējiem pirmatnējiem mežiem, kas saglabājies uz zemes. Mežam apkārt var apiet pāris stundās, taču ceļš līdz centram var vilkties mūžu. Šis mežs sevi sargā no cilvēkiem, varbūt cilvēkus no meža? Ne katrs var tajā iekļūt, lielākā daļa var tikai klaiņot gar meža malu. Šajā mežā tad arī dzīvo būtnes, kuras saucas Mythago. Mežs darbojas kā interfeiss starp tajā iegājušā cilvēka zemapziņu un apkārtējo pasauli. Būtnes – mītu arhetipi, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē. Tā mežā parādās gan vēlīnā leģenda Robins Huds, karalis Arturs,

Beidzot Latvijas fantāzijas autoru vidū ir pieaugums! Šogad pavasaris atnācis ar jauniem darbiem FF literatūras cienītājiem, viens no tiem – Visvalaža Voldemāra Jākobsona jeb Vivo romāns „ Noljāras kristāli ”.

Šis ir pirmais stāsts no cikla „Dimanta zobens”. Darbība norisinās tālā nākotnē – 4298.gada martā pēc Zemes laika un Šķelšanās 6998.gada pavasara otrajā mēnesī pēc Domhandas laika. Šīs divas pasaules, Zeme un Domhanda, ir saistītas jau kopš neatminamiem laikiem un vārteja starp tām ir nekas cits kā mūsu pašu Stounhendža. Ja vairākus gadsimtus abu pušu iemītnieki saskārās minimāli, tagad priekšā ir notikumi, kas šos paradumus var mainīt.

Viss sākās Domhandā jau aizlaiku laikos, kad pasauli apdraudēja dēmoni. Cīņas pret tiem rezultātā, tika radīti zobeni no Noljāras kalnu kristāliem, kuros ir ieslēgts dabas stihiju spēks. Zobenu izveidotājs Cirmens izgatavoja tiem enerģētiski

Ikdienā jau kūkas neēd... bet tāda nu ir latviešu tradīcija - uz svētku galda vajag torti! Bērnībā neko citu neatceros - kā vai nu veikalā pirktu Kristīni vai Cielaviņu (grāmatā ir gan tikai viena bezē tortes recepte, toties ir paša bezē apraksts un krēmu jau var izvēlēties pats), vai arī mājās ceptu lauku biskvīta torti, kas man nekad īsti nav gājusi pie sirds.

Bet svētkos to torti vajag. Kaut bērnu prieka dēļ, lai varētu svecītes nopūst. (Kaut gan par šo jautājumu tagad aktīvi domāju, jo manējie bērni tortes neēd, bet par to rakstīšu tad, kad būšu izdomājusi...)

Ja vajag torti, nu ir jautājums - kādu kūku cept. Ar šo grāmatu - Gardēža rokasgrāmatu - izvēle kļūst vieglāka, lai arī recepšu daudz; vai jums nav tā, ka katru reizi šķirstot kādu pavārgrāmatu, skatiens aizķēras pie citām receptēm?

Vēl šajā grāmatā ir noderīgi - cik kādi produkti ir vienā ēdamkarotē, cik

Viss ir viens. Pie šādas atziņas attapos, kad aizsapņojos, lasot Vigmoras grāmatu " Hipokrata diēta ".  Saistībā ar pH diētu, sāku interesēties par kviešu zelmeni, jo tas taču ir sārmainuma karalis! Tāpēc pirmā manās rokās nonāca Vigmoras grāmata " Kviešu zelmenis uzturā", kas mani tā ievilka savā varā, tagad rītu bez sava kviešu kokteiļa pat iedomāties nevaru, un sapratu - ir jāizlasa arī pārējās Vigmoras grāmatas.

Nebiju kļūdījusies, domādama, ka būsim uz viena viļņa. Lai arī.. ir lietas, kas mani īpaši neuzrunā, piemēram, klizmas. Par nieru, plaušu un ādas attīrīšanu es gan piekrītu, un tas viss iet roku rokā ar uzturu, bet tās klizmas... pagaidām nespēju tās pieņemt, lai arī ik pa laikam saskaros ar informāciju par to, kā pareizi taisīt

Nesen tiku galā ar šīs autores grāmatu “ Vilcenes stāsts ”. Pie reizes nolēmu izlasīt arī tā turpinājumu “Lidojums ”. Zvaigzne ABC man tādu iespēju deva.

Šoreiz viss sižets raisās ar un ap raganu vārdā Froike. Lai ar iepriekšējā grāmatā Obskva kļuva par tādu kā pusdievieti un aizgāja uz dieviem paredzētu realitāti, tas nemaz nesamulsināja galveno Ļauno. Tā nu Nargaadas karalis turpina savu plānu pakļaut visas zemes sev. Savā pusē dabūjis troļļus daļu no elfiem un kādu mistisku spēku, kurš iznīcina visu dzīvo. Lai karu apstādinātu, lieti noderētu artefakts, saukts par Turīnas vienradža kausu. Tā nu Froike ar savu ex-draugu Hārtu Ektu dodas ceļojumā, lai šo kausu iegūtu.

Ja iepriekšējā grāmata piederēja sižetam “dvīņi, kas izmaina pasauli” , tad šo grāmatu es klasificēju kā standarta “aizej tur, atnes to”. Kas

Jaunākajiem lasītājiem domātais zinātniskās fantastikas darbs ” Devējs ”, ko sarakstījusi amerikāņu autore Luisa Lorija manu uzmanību piesaistīja ar atslēgas vārdu ”distopija”. Tā kā man ļoti iet pie sirds nākotnes vīzijas un versijas par to kas sabiedrībā varētu izmainīties (vai noiet greizi) dažādu faktoru iespaidā, nolēmu, ka šis darbs būs domāts arī man. Un es nekļūdījos, jo par spīti tam, ka šī grāmata ir rakstīta bērniem un jauniešiem, tā piedāvā arī gana daudz mazu āķīšu arī nobriedušākiem lasītājiem.

Romāna galvenais varonis, divpadsmitgadīgais Jona dzīvo neparastā pasaulē – Tāpatībā. Viņa kopiena sastāv no daudzām ģimenes vienībām. Katrā ģimenes vienībā ir māte, tēvs un divi bērni – zēns un meitene. Partnerus, lai dibinātu ģimenes vienību, rūpīgi izsverot visus faktorus, piemeklē vecajo padome. Katram pārim tiek piešķirti divi jaundzimušie, ko pasaulē laidušas dzimtmātes – sievietes, kuru amats

Kādreiz pērnā gada augustā rakstīju par Lorenas Oliveras grāmatu " Delīrijs", kamēr gaidīju iznākam otro daļu, pavisam aizmirsu, ka kaut ko gaidu. Nesen, aizdomājoties par nākamo smadzenes samērā atpūtinošo literatūru, atcerējos, ka ir taču grāmatas ar vairāk kā vienu daļu. Šoreiz blogā Lorena Olivera " Pandēmija " otrā no Oliveras triloģijas par zemi, kur mīlestība ir bīstama slimība.

Nav īsti jēgas atkārtot pamata sižeta līniju, to varat izlasīt paši manā blogā, atšķirot 2012.gada 15.augusta ierakstu. Vienā elpas vilcienā gan jāpiemin, ka Lēna dzīvo zemē, kur mīlestībai ir slimības nosaukums - Amor deliria nervosa. Šajā zemē cilvēkus pret šo nervozitāti raisošo delīriju padara imūnus 16 gadu vecumā, veicot īpašu procedūru. Lēna nesagaidīja procedūru, iemīlējās un bēga uz Mežonīgo zemi.

Par piedzīvojumiem

Visām triloģijām pienāk beigas, un šoreiz tas notiek ar Patrika Nesa „ Haosa Spēli”. „ Nazis, ko neatlaist ” uzstādīja augstu latiņu, „ Jautājuma un Atbildes ” beigas atstāja lasītājus frustrācijā vāļājamies pa gultu, un tagad ir pienācis laiks „ Briesmoņcilvēku ”episkajam finālam.

Šeit priekšrocības ir tiem, kas lasa visas trīs grāmatas pēc kārtas, jo

Citādie ir Citādo triloģijas pirmā daļa, ko sarakstījusi jauniņā Veronika Rota, un cepuri nost viņas priekšā. Stāsts par kārtējo utopiju, kur dzīve šķiet sakārtota un ļaudis pēc savām noteicošajām rakstura īpašībām labākas nākotnes vārdā iedalīti piecās kopienās. Katrs jaunietis 16 gadu vecumā izvēlas kļūt par Nesavtīgo, Drošsirdi, Taisnprāti, Mācīto vai Sirsnīgo. Protams, viss saiet grīstē.

„Cilvēks ilgstoši nespēj būt labs. Ļaunums drīz vien atgriežas un mūs no jauna saindē.”

Neatstāstīšu romāna saturu, tas ir spraigs un aizraujošs, bet paprātošu par divām tēmām.

Pirmā ir jutekliski attēlotā, piedienīgā pirmā mīlestība, kas šajā romānā ir kā viegla vēsma uz asiņainā fona. Saprotu, ka reālā dzīve daļai mūsdienu jauniešu laikam ir tāda, kāda ir – ar visai agru seksu, alkoholu, cigaretēm, datoratkarībām un [nedod Die’s] narkotikām. Laikam piederu pie citas naivas un romantiskas paaudzes (tāpēc man patīk piedienīgas mīlestības un