Skola

Apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā grāmatu "6 kilogrami 6 nedēļās", kuras autori ir Zviedrijā populārā uztura speciāliste Ulrika Dāvidsone un GI diētas speciālists Ūla Lauritsons.

Ilze Lipska un Zelma Buile ir populāras blogeres. Par pH diētas ietekmi viņas ir pārliecinājušās pašas. Abas gatavo lieliskus, mūsdienīgus ēdienus. Maltīte, pagatavota pēc autoru piedāvātajām pH diētas receptēm, sagādās baudu pat visizsmalcinātākajam gardēdim. Piedāvājam iepazīties ar vienu no receptēm no grāmatas "pH receptes" - turku zirņu bumbiņas.

Pirmo reizi ar kviešu zelmeni iepazinos, kad sākām audzēt zaļumus un mums prasīja, vai nevaram arī kviešus audzēt. Tā nu sākām to darīt, zināju, ka no kviešu zelmeņiem spiež sulu, bet man sastāstīja, ka to mājas apstākļos izdarīt nevarot, vajag speciālu sulas spiedi, un tā arī beigās palika - audzēju, bet īsti nezinu, kas tas tāds ir - pēc kā kviešu sula varētu garšot.

Mazliet ar kviešu zāli gan iepazinos caur MarLie, jo viņiem ir šķiedrvielas ar kviešu zāli. Viens no manuprāt labākajiem viņu produktiem, lai pagatavotu ausktās zupas, mērcītes. Tātad garša ir ok.

Bet nu Zvaigzne ABC ir arī izdevusi Annas Vigmoras grāmatu, kuras pirmpublicējums oriģinālvalodā ir bijis jau 70-tajos gados - Kviešu zelmenis uzturā. Tad redz kā - izrādās, pasaulē kviešu zelmeni jau kādu laiku lieto, tomēr ne pietiekoši daudz,

Ar triloģijām bieži vien ir tā, ka noslēdzošā grāmata ir visvājākā, bet ir arī reti izņēmumi, kad triloģijas noslēgums ir īsta eksplozija. Centos noskaidrot – vai Patrika Nesa radītās Haosa triloģijas noslēdzošā grāmata “ Briesmoņcilvēki ” ir triumfs vai izgāzšanās.

Ir sācies karš, kurā iesaistītas trīs karotāju puses – Jautājums, Atbilde un ēnkāji un ir pavisam skaidrs, ka būs milzīga asinspirts, kurā bez upuriem neiztiks. Uz planētas valda totāls haoss un vairs nav tālu tā diena, kad ieradīsies jauni ieceļotāji – vai viņiem nāksies redzēt harmonisku vai kara izpostītu planētu?! Varbūt ne vienu, ne otru…

Mani vienmēr mulsinājis tas, ka Haosa triloģijas grāmatas tiek pieskaitītas bērnu un jauniešu literatūrai, jo Patriks Ness raksta par karu, turklāt diezgan nežēlīgi, atklāti un bez

Nu kā lai sāk stāstīt. Pagājušais gads ir bijis tik darbīgs, un ēst es gatavoju tikpat daudz cik iepriekš, līdz 4 reizēm dienā kā jau tas notiek teju ikvienā ģimenē, bet dažādi projekti mazliet mazināja to recepšu skaitu, kas nokļūst līdz blogam (par to atvainojos, bet solos šogad laboties un padalīties ar jaunām idejām, kā ēst dārzeņus un pagatavot ātras uzkodas un visu ko citu). Ja ievērojāt, agrāk šis tas no manām receptēm bija atrodams žurnālos Pie Galda, Dienas Ēdienos, tiesa, nu jau kādus mēnešus vairs nav, bet bij. Ir tik daudz ēšanas jomā, par ko gribētu, lai citi uzzina un iemīl, un te jāsaka paldies Četrām Sezonām, kas piekrīt, ka par to vajadzētu rakstīt, un dažus rakstus varat lasīt jaunajā Četru Sezonu žurnālā, īpaši gribu ieteikt nepalaist garām marta numuru.  Tad vēl mani pašas iesāktie projekti, kuri ceru šī vai nākamā gada laikā īstenosies, un arī šis jaunums, kas tikko ir nonācis grāmatveikalos -

Jona ir gandrīz divpadsmit gadus vecs jauneklis, kurš ar nepacietību gaida decembri, jo decembrī visi kopienā kļūs par gadu vecāki. Divpadsmitgadniekiem šis laiks ir vēl īpašāks, jo tad viņi kļūst pieauguši un kopienas Vecajo padomes piešķir viņiem turpmāko dzīvi. Dzīvi, kura tāpat kā citiem kopienas locekļiem būs bez sāpēm, bez bēdām, bez šaubām.

Luisas Lorijas romānam ”Devējs ” ir viens pozitīvs mīnuss, kas ir jūtams uzreiz pēc izlasīšanas- šis darbs ir par īsu. Par īsu, jo ir jūtama spēcīga pēcgarša, kuru gribas turpināt izbaudīt. Pat neskatoties uz to, ka grāmata nepārprotami ir pietiekama. Proti, tā nerada sajūtu, ka romānam kaut kas pietrūkst. Te ir viss, ko nākotnes visnotaļ drūmo pasaules redzējumu piekritēji, var saņemt. Noslēgta kopiena, kura dzīvo pēc sen iedibinātas kārtības un visa dzīve viņiem

Kādā Zviedrijas mazpilsētā skolā šķietami pašnāvību izdara pusaudzis. Sešas viņa skolasbiedrenes piedzīvo dīvainus atgadījumus, redz mistiskus sapņus un jūt sevī mostamies neparastas spējas. Sarkana pilnmēness naktī pārdabisks spēks liek tām satikties pamestā parkā… Izrādās, ka viņas ir Izraudzītās – raganas, kam jāaptur ļaunie spēki no citām dimensijām, kas tīko iznīcināt mūsu pasauli.

Meitenes it nemaz nav tuvas draudzenes, gluži pretēji. Sastopas perfektā meitene, kas slepus cieš no ēšanas traucējumiem, „zubrītāja”, kas iemīlējusies matemātikas skolotājā, mobinga upuris un augstprātīga vienaudžu terorizētāja, ballīšu meitene un stilīga izstumtā (mazliet stereotipiskas, bet tomēr ļoti reālas). Ir arī daudz citu varoņu, kā jau pieklājas apjomīgai triloģijai – jo kādam droši vien laiku pa laikam jātop nogalinātam. Vienīgi tie visi parādās tik strauji, ka brīžam grūtības sagādā personāžu iegaumēšana un atšķiršana – to ir vismaz ducis, ja neskaita otrā plāna draugus, draudzenes,

Pasaule, kurā mīt Jona, ir ideāla – visi dzīvo saskanīgi un pārtikuši, kopā ar savām otrajām pusītēm, starp kurām valda absolūta raksturu saderība, strādā iemīļotu darbu, audzina izcili paklausīgus bērnus, vecumdienās tiek mīļi apkopti. Kopienā valda rūpīgi izstrādāti noteikumi, kurus ikviens mācās ievērot kopš gada vecuma. Un visi tos ar prieku pilda, jo saprot, ka ir vērts to darīt.

Gan bērni, gan vecāki ar nepacietību gaida ceremoniju mēnesi – decembri, kad bērni kļūs par gadu vecāki un saņems nākamā gada privilēģijas atbilstoši vecumam un savai attīstībai – mazie priecājas par priekšā pogājamu jaku ar kabatām personiskajiem sīkumiem, deviņgadnieki par divriteni, vienpadsmitgadnieki – par atļauju nogriezt bērnišķīgās cirtas un bizes. Divpadsmitgadnieki uzzina savu mūža aicinājumu – vecajo padome bērnus visu bērnību ir rūpīgi novērojusi, lai šai vecumā, kad bezrūpīgām rotaļām atvēlētais laiks iet mazumā, katram piešķirtu perfekti piemērotu amatu. Turpmāk pēc skolas stundām

Zvaigzne ABC nesen laidusi klajā Daniela Kīza grāmatu „ Puķes Aldžernonam ”.  Grāmatu, kura patiešām būtu jāizlasa, un ne jau tāpēc, lai varētu samērīties ar IQ.
 
Redz kā ar tām grāmatām ir, citi darbi tiek tulkoti tiklīdz tie iznāk oriģinālvalodā, bet citi... ir jāpaiet vairāk kā piecdesmit gadiem, lai tas notiktu (par gadsimtiem nerunāsim un arī par tām grāmatām, kas nekad droši vien netiks iztulkotas...). Iespējams daži šo grāmatu bija pamanījuši pirms tam, jo kā ne kā tā ir saņēmusi prestižas balvas, bet manā redzeslokā tā nonāca tikai tagad, līdz ar tulkojumu, tikpat kā 54 gadus pēc tās izdošanas oriģinālvalodā. Bet vai tāpēc tēma ir kļuvusi mazāk aktuāla? Kāda tēma? Cilvēcība un vienīdzība. 

Diezgan smags stāsts, kuru grāmatplauktā es gribētu nolikt blakus Emmas Donohjū „

Šī ir skumjākais stāsts grāmatplauktā. Neviens cits literārais darbs pēdējā laikā nav tā izrāvis sirdi no krūtīm kā smeldzīgais un aizkustinošais stāsts par garīgi atpalikušo Čārliju un laboratorijas peli Aldžernonu.

Puķes Aldžernonam ir no tām grāmatām, kuru gribas ieteikt izlasīt katram. Lai ieskatītos spogulī un ieraudzītu savu sirdsapziņu. Lai apstātos un novērtētu visu, ko dzīve mums spēj dot un apdomātu, cik gan vieglprātīgi bieži pret tās dāvanām izturamies. Lai nākamreiz, sastopoties ar citādo, atcerētos par Čārliju. Puisi, kurš vēlējās palikt “guderāks”, jo ticēja, ka tad apkārtējie viņu iemīlēs un pieņems.

Atverot pirmo grāmatas lapaspusi, sagaida pārsteigums. Neviens vārds nav uzrakstīts gramatiski pareizi un raibs iet gar acīm no stila kļūdām. Bet, taisnību sakot, pēc pāris rindiņām