Skola

Jūs atverat grāmatas pirmo lappusi, un tā mudž no drukas kļūdām. Pagaidiet, jūs domājat. Kaut kas te nav kārtībā. Izdevniecībā pietrūcis redaktoru? Nē, kārtībā ir viss. Jūs lasāt Čārlija Gordona dienasgrāmatu. Čārlija IQ ir zemāks par 70 punktiem. Labi, ka viņš vispār prot rakstīt.

Jūs lasāt tālāk, un rakstība pakāpeniski kļūst gludāka. Parādās pieturas zīmes. Parādās kas vairāk par ikdienas norišu fiksēšanu. Parādās doma. Kas ir noticis? Čārlija IQ kāpj. Tas nav dabisks process. To ar operācijas palīdzību ierosinājuši laboratoriju zinātnieki. Tie paši, kas jau veica līdzīgu eksperimentu ar laboratorijas peli, vārdā Aldžernons. Pele tagad „ņem” vissarežģītākos labirintus bez mazākās piepūles. Liekas pat, ka tā saprot cilvēku valodu. Arī Čārlijs kļūs pa ģēniju. Viņa ģimenei vairs nebūs jākaunas par garīgi atpalikušo avi. Viņam vairs nebūs jācieš darbabiedru izsmiekls. Viņš varēs dzīvot normāla cilvēka dzīvi – iegūt izglītību, dibināt ģimeni. Viņš…

Pagaidiet. Kas,

Ir lieliskas grāmatas. Ir grūtas grāmatas. Ir pārsteidzošas grāmatas. Ir grāmatas, kuras, košļājot nagus, gaida mēnešiem. Ir sasodīti labas grāmatas, kas izlasās pārāk ātri. Un tad ir „ Pāreja ”, kas apvieno visas šīs kategorijas, vienlaikus transformējot katru vispārākajā pakāpē.

Episki stāsti par šo romānu sākās ilgi pirms tā nonākšanas plauktos. Teiksmas vijās blogeru starpā – „tuvojas kāds gabals par īstiem vampīriem” un „mēs dabūsim iekosties ticamā trillerī par postapokalipsi!!” Tikai grāmatmīļi sapratīs, kas tā ir par nastu, kad uzzini par lielisku darbu pirms laika.

Kamēr trenēju sevi nemeklēt kādu papildus informāciju, beidzot pienāca rudens un atbildes uz dažiem galvenajiem jautājumiem: teiksmainais gabals ir Džastina Kronina „Pāreja”. Jo vairāk uzzini, jo grūtāk savaldīt prognozes un

Viss sākas ar Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, amorālu ASV militāristu un bēdu mākta zinātnieka vēlmi patēlot dievus. Katram gan ir savs mērķis – militāristi plāno ar vīrusu apstrādātus cilvēkus izmantot kā neuzveicamas kaujas mašīnas, zinātnieks – izskaust visas slimības un, tēlaini izsakoties, glābt pasauli. Projekts NOASS iet pēc plāna līdz brīdim, kad 12 ar vīrusu inficētie izlaužas brīvībā. Vēl ir ar vīrusu inficētā mazā Eimija – pēdējais militāristu eksperimenta upuris un viņa ir savādāka. Sākas īsta asinspirts, armija izrādās bezspēcīga pret vampīrveidīgajiem cilvēk-monstriem. Pēc gandrīz simts gadiem aiz augsta žoga ar prožektoriem Kalifornijas kalnos dzīvo pēdējie cilvēki. Kas noticis ar pārējo Ameriku un pasauli vispār, nav īsti skaidrs. Viņi zina tikai vienu – ja izdzisīs gaismas, ar viņiem ir cauri: deviņus apēdīs, desmito pataisīs par vīrusaino.

Zobi, alkas pēc asinīm, nemirstīga vienotība ar tumsu – ja nu tā nebija fantāzija, bet gan dziļi cilvēkā apslēptas

Laikam ir stilīgi gaidīt pasaules galu. Un ja jau cilvēkiem par to tāda interese, tad nu top aizvien vairāk filmas un grāmatas tieši par šo tēmu. Starp citu, šajā grāmatā ir vēl viena top lieta- vampīri. Bet šoreiz tie nebūs tik labi un romantiski, kā to varbūt vēlētos Meijeres fani. " Pāreja " pašlaik ir kļuvusi ļoti populāra, bet es nedomāju, ka tas kļūs par mainstream romānu. Ir žanri, kas neder visiem un šis ir viens no tiem. Īsumā varētu teikt, kas tas ir zinātniskās fantastikas darbs par apokalipsi, bet šāds raksturojums ir ļoti nepilnīgs.

Bija divpadsmit uz nāvi notiesāti cietumnieki. Armija atlasīja īpaši viņus, jo tie bija vispiemērotākie cilvēki, cilvēki bez cerībām un saistībām. Šie divpadsmit cietumnieki piedalījās kādā eksperimentā, kuram bija svarīgs mērķis. Viņiem ievadīja īpašu vīrusu un novēroja

Amerikāņu rakstnieka Džastina Kronina apokaliptiskais trilleris ” Pāreja ” savu latvisko tulkojumu nudien ir ieguvis īstajā brīdī. Būtu grūti iedomāties labāku laiku, lai lasītu grāmatas par pasaules galu, ņemot vērā cik populārs tas palicis šī gada nogalē. Cilvēkus jau izsenis ir interesējis pasaules gala motīvs, kas ticis apskatīts neskaitāmās filmās un grāmatas. Laikam jau šim jēdzienam piemīt neizsmeļams potenciāls, jo, lai gan gals ir un paliek gals, versijas, kas pie tā varētu novest ir visnotaļ dažādas. Džastina Kronina versija ir visu mīlētie un nīstie asinssūcēji – vampīri (tiesa, autors šajā romānā tos bieži vien dēvē citādāk, izvairoties no šī apbružātā jēdziena), kas romāna ietvaros, militārā eksperimenta rezultātā ir kļuvuši ne tikai par pārcilvēciski spēcīgiem mežoņiem, bet arī pamanījušies izlauzties aiz

Ir pienākusi īstā nakts stunda, jo tai līdzi lēnām šļūc arī iedvesma. Šoreiz jau pāris dienas kā piebeigts un kārtīgi apdomāts darbs jeb Džastina Kronina " Pāreja ". Zvaigzne ABC spējusi līdz lasītājam atnest fantastisku darbu par to, kāds pasaules gals mūs varētu sagaidīt. Jau blogeru pasākumā, kur klātesošos iepazīstināja ar drīzumā iznākošo darbu prātoju par to, kāda varētu izskatīties filma. Par filmu iedomājos arī turpmāk, lasot darbu, bet sapratu, ka filma noteikti liktu man vilties. To visu nevar iekļaut vienā filmā un skaldīt pa daļām nāktu par skādi.

Uzskatu, ka arī tas, ka grāmata ir pārdošanā vien nedēļu un jau ieņem pirmo vietu starp top10 izdevniecības pārdotākajām grāmatām, jau ir rādītājs.

Kronins noteikti ir spējis iztēloties pasauli (vai vismaz ASV), kāda tā varētu

Atsauksmes no citiem lasītājiem par šo grāmatu dzirdētas tikai labu labās, arī grāmatas saņemto balvu skaits un aizmugurītes apraksts ir iespaidīgs, tāpēc ” Amerikāņu dievi ” šķita kā must-read.

Galvenais varonis ir Ēna – vīrietis labākajos gados, kurš pēdējos trīs no tiem pavadījis cietumā, bet nu ir izlaists. Diemžēl pirmā brīvības diena ir gaužām šokējoša – viņa sieva gājusi bojā avārijā. Pārsteigumu sagādā arī kāds vīrs, kurš sevi dēvē par Trešdienu, un neatlaidīgi uzstāj, lai Ēna pie viņa strādā par tādu kā miesassargu. Un te nu sākas stāsta maģija – Trešdiena ir dievs un tādu kā viņš ir daudzi. Viņi iespējams izskatās savdabīgi, tomēr šķiet kā gluži parasti cilvēki. Vecie dievi (tādi kā Trešdiena, leprekons Svīnijs, Lieldienas un citi) un jaunie dievi (lidmašīnu, telefonu, interneta)

Kārojas zaļuma rudens drūmajā pelēkumā? Laiks iziet no ierastās literatūras lauciņa un nobaudīt svaigu kumosu no bērnu fantāzijas plaukta! Tiem, kas vēl nav lasījuši par Tobiju Lolnesu būtu laiks apkaunēties un labot šo kļūdu.

Jāsaka, kad pirmoreiz uzzināju par Tobiju Lolnesu, pati biju nonākusi līdz domai – kā būtu, ja cilvēks būtu tik mazs (vai koki tik lieli), ka mēs varētu pārvietoties pa šiem satriecošajiem zaru labirintiem? Varbūt tāpēc man Timoteja Defombela radīto pasauli izdevās uztvert nekavējoties; kā dzirdēju draugi brīdi jutušies dezorientēti.

Tobija stāsts ierauj sevī ar tādu pašu spēku ar kādu mizgrauži uzklūp koksnei. Būdams pusotru milimetru garš un trīspadsmit gadu vecs, puika ir spiests vienatnē ceļot uz tālākajiem Koka apvidiem, jo viņu vajā visa viņa tauta. Kāpēc? To mēs pakāpeniski

Samanta ir meitene no skolas populārākā četrinieka – visai snobiska un nejauka. Nešķiramais draudzeņu bariņš zemiski terorizē un izsmej visus, kas nav populāri. Viņas slepus smēķē, flirtē ar smukākajiem skolotājiem, basto stundas, ballējas un piedzeras.

Šīs liktenīgās Amora dienas naktī, atgriežoties no kārtējā dzerstiņa, meitenes ietriecas kokā un Sema mirst. Tomēr „nākamajā rītā” un nākamajā „nākamajā rītā” viņa atkal pamostas tajā pašā piektdienā un tā izdzīvo šo dienu vēl sešas reizes.

Pirmajā rītā Semai šķiet, ka ar viņu vienkārši notiek déjà vu. Katru nākamo dienu viņa izdzīvo savādāk. No pilnīgas visu noteikumu pārkāpšanas – skolotāja pavedināšanas un zāles smēķēšanas skolas tualetē – līdz dienas veltīšanai mazajai māsai un vecākiem. Pa vidu tam galvas lauzīšana, ko gan viņa (vai kāds cits) ir izdarījis nepareizi. Sema uzzina gan pikantus, gan gluži šokējošus apkārtējo cilvēku noslēpumus, kā arī atceras daudz aizmirstu sīkumu no pašas dzīves. Pārvērtēts