Fantāzija kā iztēles inspirēta vēstījuma maniere ir ceļojusi
cauri visiem laikmetiem, un fantastiski elementi ir visu pasaules
tautu mutvārdu un rakstu kultūru neatņemama sastāvdaļa. Jau tik
senos mutvārdu avotos kā mīti un pasakas atrodami visi klasiskā
brīnumstāsta principi, taču katrā laikmetā fantastiskais un
mistiskais stāstījums ir bijis sava laika domas raksturotājs,
aizgūdams kultūras un literatūras virzienu elementus, lai stāstītu
par neizskaidrojamo un neparasto. Fantāzijas tradīcija ir dzīva un
darbīga gan klasiskajā laikmetā, gan viduslaiku, renesanses un
vēlāku laiku literārajā kultūrā. Vairākkārt, īpaši 19. un 20.
gadsimtā, tā tiek atstumta literatūras perifērijā, taču tieši
gadsimtu mijā šī tradīcija piedzīvo uzplaukumu fantāzijas klasiķu
darbos, kas vēlāk formulēs moderno fantāzijas žanru. Pagrieziena
punkts, kas iezīmēja žanra galvenos principus un tālāko virzību,
bija visu laiku iemīļotākā fantāzijas klasiķa Dž.R.R. Tolkīna darba
“Gredzenu Pavēlnieks” publicēšana 1954.