Skola

Sākot ar 19. gadsimta beigām, iespējams izsekot tam, kā anglofonajā kultūrā veidojas modernais literārās fantāzijas žanrs, kura pamatu veido diezgan paradoksāls divu literāro ietekmju krustpunkts - angļu mitopoētiskais fantāzijas romāns no vienas un amerikāņu lubu žurnālu tradīcija no otras puses. Apskatīsim katru no šiem virzieniem atsevišķi.

Angļu mitopoētiskais fantāzijas romāns aizsākas ar rakstnieka Viljama Morisa (William Morris) daiļradi. Viņa romāni iemiesoja deviņpadsmitā gadsimta cilvēkam zudušās paradīzes tēlu romantisma iztēloto utopiski cēlo viduslaiku veidolā, taču romānu darbība risinājās zemēs, kādas neatrast pasaules kartēs. Romānā  "Aka pasaules galā" (1896) pirmo reizi izvērstā veidā sastopam fantāzijas žanra pamatpazīmes - citpasauli ar izstrādātu nomenklatūru un romances tradīcijās ieturētu sižetu. Tieši Morisa romānus kritiķi uzskata par fantāzijas aizsācējiem, kas formulēja žanra tālāko virzību.

Morisa darbos pirmo reizi redzam fantāzijas

Bruņinieku romāns nebija vienīgais virziens, kādā attīstījās literārā fantāzija. Jau 17. gadsimta beigās Francijā populāras kļuva tautas pasaku apdares galma izklaidei, kuras publicē Šarls Pero un D'Olnē kundze. Notika arī pretējais process, literārajām apdarēm pārceļojot atpakaļ tautas mutē. Pētnieks Džeks Zaips uzskata, ka, vēlākais, ap 1720. gadu pasaka jau bija formulēta kā žanrs un tās paradigmatiskā forma un motīvi bija pazīstami visā Eiropā, galvenokārt pateicoties franču valodas kā Eiropas kultūras valodas plašajai izplatībai , taču žanrs vēl nebija ieguvis “bērnu literatūras” statusu. Taču jau drīz apgaismības laikmeta principi utilizēja pasaku kā didaktisku līdzekli bērnu iepazīstināšanai ar morāles un sociālajām normām. Arī citās fantāzijas formās sāk dominēt noderīguma faktors - zīmīgi ir tādi darbi kā Dž. Banjana alegoriskā fantāzija ”Svētceļnieka gaita”. Savukārt modernās zinātnes aizsākumi izpaudās utopijas žanrā, ko var uzskatīt arī par zinātniskās fantastikas pirmformu.

Fantāzija kā iztēles inspirēta vēstījuma maniere ir ceļojusi cauri visiem laikmetiem, un fantastiski elementi ir visu pasaules tautu mutvārdu un rakstu kultūru neatņemama sastāvdaļa. Jau tik senos mutvārdu avotos kā mīti un pasakas atrodami visi klasiskā brīnumstāsta principi, taču katrā laikmetā fantastiskais un mistiskais stāstījums ir bijis sava laika domas raksturotājs, aizgūdams kultūras un literatūras virzienu elementus, lai stāstītu par neizskaidrojamo un neparasto. Fantāzijas tradīcija ir dzīva un darbīga gan klasiskajā laikmetā, gan viduslaiku, renesanses un vēlāku laiku literārajā kultūrā. Vairākkārt, īpaši 19. un 20. gadsimtā, tā tiek atstumta literatūras perifērijā, taču tieši gadsimtu mijā šī tradīcija piedzīvo uzplaukumu fantāzijas klasiķu darbos, kas vēlāk formulēs moderno fantāzijas žanru. Pagrieziena punkts, kas iezīmēja žanra galvenos principus un tālāko virzību, bija visu laiku iemīļotākā fantāzijas klasiķa Dž.R.R. Tolkīna darba “Gredzenu Pavēlnieks” publicēšana 1954.

Nākamais grāvējs aiz ‘’Krēslas’’ sāgas un ‘’Bada spēlēm’’. Lorenas Keitas romāns ‘’ Eņģeļu nakts’’ ir ne tikai New York Times bestselleru saraksta augšgalā, bet arī Zvaigzne ABC topa pirktāko grāmatu pieciniekā. Es sāku lasīt šo grāmatu, un man ļoti ātri tapa skaidrs, kāpēc šis romāns ir ieguvis tik lielu lasītāju atsaucību.

Grāmata stāsta par meiteni vārdā Lūsija, kas nonāk baisā pāraudzināšanas iestādē, kurā sastop pievilcīgo un noslēpumaino Danielu Grigori. Visa romāna gaitā Lūsija cenšas noskaidrot atbildi uz jautājumu – kāpēc viņš meiteni tik ļoti pievelk un kāpēc puisis tik ļoti no viņas izvairās? Varbūt atbilde ir meklējama iepriekšējās dzīvēs?

Mani, un droši vien ļoti daudzus citus, šis romāns aizrāva tieši ar savu dinamiskumu. Nevienu brīdi nešķita,

Vienmēr “Bada spēļu” sērijas pēdējās grāmatas “ Zobgaļsīlis” lasīšanu atliku uz vēlāku laiku – šķita, ka būšu vīlies, jo pirmās divas grāmatas var dēvēt par ko nebijušu pasaules literatūrā. Gluži kā narkotisko vielu reibumā mēs jutām līdzi galvenajai varonei Katnisai, otrajā plānā palika fakts, ka tiek noslepkavoti arī citi cilvēki, lai glābtu meiteni. Sāgas noslēdzošajā grāmatā Katnisai jākļūst par simbolu – Zobgaļsīli, kas palīdzēs atnest mieru visā Panemā.

Vismaz varu teikt vienu – biju sagatavojies tam, ka smagi vilšos, bet īstu vilšanos nemaz nepiedzīvoju. “Zobgaļsīlī” viss ir kļuvis sarežģītāks, nopietnāks, nenoteiktāks. Vairs nav izteiktas robežas starp labo un ļauno, arī lasītājs pamana, ka neizjūt pret Katnisu nevaldāmas simpātijas un naids pret Prezidentu Snovu brīžiem noplok. Viņi abi kļuvuši par plēsējiem