Ar “iejušanās” intrigu un poētisku stāstījumu pie
latviešu lasītāja nāk neparasts debijas darbs – Viktora Ozoliņa
garstāsts
“Ja es būtu koks”. Šis ir pārliecinošs darbs par
pieaugšanas sāpēm, paaudžu konfliktiem, pirmo vilšanos, ilgām un
“jūtu mežu, kur cilvēki ir koki un koki ir cilvēki visos
laikos”.
Ne no koka, bet no sievietes – jaunas meitenes Ineses un viņas
draudzeņu – skatpunkta veidots trausls, teju vizuāli gleznains,
pustoņos lasāms stāsts par jaunību un mīlestību. Pagājušā
gadsimta septiņdesmitie gadi, vasaras, pavadītas Jūrmalā,
plaukstoša sievišķība un jauna cilvēka identitātes meklējumi – tas
viss ietērpts melodiskā prozā, kurā autors kā viegliem spalvas
pieskārieniem iekšējā monologā ieskicē Ineses iekšējo un apkārtējo
pasauli.
Stāstu kopā kā dzintaraina stīga saista Ineses dzimstošās,
sākotnēji neapjaustās romantiskās jūtas pret ārstu Imantu. Kā
trauslā diedziņā savērtas krellītes autors zīmē meitenes fantāzijas
uzplaiksnījumus, ieskicē un vienlaikus noārda trauslo robežu starp
realitāti un sapņiem un aicina lasīt starp rindiņām, piešķirot
darbam īpašu burvību. Tagadne grāmatas lappusēs brīžiem nemanāmi,
bez skaidru līniju novilkšanas mijas ar pagātni, bet meistarīgās
dabas skices uzbur teju taustāmas ainas, kas smaržo pēc saulē
sasilušām smiltīm, jāņuzālēm, sakarsuša asfalta un vēsinošiem jūras
viļņiem.
Autors Viktors Ozoliņš pēc Latvijas
(Valsts) Universitātes absolvēšanas un pēcdiploma studijām ir
strādājis par psiholoģijas pasniedzēju un līdztekus tam par
psihoterapijas speciālistu gan valsts darbā, gan privātpraksē. Viņš
ir viens no nedaudzajiem, kuri Latvijā nodarbojas ar
psihoanalīzi.
Pieejama arī e-grāmata.
