Aizsnieg pēdas. Aizsnieg parka solu zobu rindas. Aizsnieg ēnas. Aizsnieg neaizpogāti mēteļa pogu caurumi. Aizsnieg vārdi. Aizsnieg koku kailie pirksti. Aizsnieg debess. Aizsnieg plecu pie pleca piespiestu māju stikla acis. Aizsnieg smiekli. Sastingst smaidi. Soļi. Elpa. Laikam pakrūtē kņud. Laikam neskaitās. Laiks nesteidzas ( kur steidzies tu?). Visu paspēs ( un visu tāpat nepaspēs). Ziemas miegā iekrīt domas. Vēl nenodzīvotās dzīves. Sniegs nokusīs. Vai nokusīs domas? Vai smaids turpinās dejot uz viņas sejas? Vai tavs plecs turpinās konfrontēt manu? Vai krunciņas ap acīm iztaisnosies? Sniega eņģeļi, izslējuši augumus, drupina cepumus pie kājām ( to, kas neaizsnigs, nosauks Delfīna zvaigznāja vārdā). Meklē tukšumu, ko aizpildīt. Ja paveiksies, atradīs. Ja neatradīs, arī paveiksies.
Jau kādu laiku mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir grūti ticēt
brīnumiem, taču kādā no mijkrēslī tītajiem zemapziņas nostūriem
(iespējams tajā, kurš vēl pēc piecpadsmit gadiem ļauj atcerēties
Blaumaņa "Tālavas taurētāja" vai Veidenbauma «Domāju es domas
dziļas» dzejas rindas no galvas) ir (visticamāk, ar pirkstu)
iebikstīts kods, kas cilvēkiem Ziemassvētku laiku liek iztēlot kā
brīdi, kad brīnumi steidz (un nebeidz) piepildīties. Apgāds
Zvaigzne ABC šo mūsu apziņas ģeķību tikai nostiprina, jo 2022. gada
nogalē (tieši ap augstāk minēto laika posmu) izdeva brīnumskaistu
grāmatu, kuru kā zīdaini, ja reiz esi paņēmis rokās, negribas no
tām vairs izlaist (tikai atšķirībā no zīdaiņa, šo grāmatu patiesi
no rokām var vairs neizlaist – tai nav jāmaina ne autiņi, ne
jāgatavo kompozīcija rudens velšu izstādei, ne jāpalīdz 8. klases
zinātniski pētnieciskā darba izstrādei par latviešu mitoloģiju –
tikai jālasa, jāpapaijā un ik pa laikam jānoelšas, cik skaista tā
ir).
Norvēģu rakstniece Maja Lunde (Maja Lunde) raksta grāmatas ne tikai
bērniem – Lunde raksta arī pieaugušajiem un Norvēģijā populāru
seriālu veidotājiem, taču lasītājiem Latvijas grāmatu stepēs un
taigās Majas Lundes vārds un uzvārds noteikti saistās ar latviešu
valodā tulkotajām un izdotajām grāmatām: "Pasaulē foršākie bērni",
"Bišu vēsture" un "Sniega māsa" (Snøsøsteren).
Ir iemesls priecāties – tuvojas Ziemassvētki un Juliana vienpadsmitā dzimšanas diena, taču šķiet, šoreiz Vilhelmsenu mājas sienas nepieskandinās bērnu smiekli, tapetes nepiesavinās pīrāgu un piparkūku smaržu, lustra nešūposies «Glade Jul, Hellige Jul» ritmā, pēdas neaizķersies aiz egles uz grīdas nomestajām skujām. Neviens neiedrošināsies pavērt istabas durvis, lai pa mazu spraugu pabāztu degunu un pārliecinātos, ka Ziemassvētku vecītis nav aizmirsis par Julianu, mazo māsu Augustu, mammu un tēti… Neviens neskūpstīs pieri un nečuksēs ausī: «Daudz laimes, dēls!». Kopš vasaras, smiekli un čalas vairs nespēj atrast ceļu uz Vilhelmsenu ģimenes māju. Tas ir aizaudzis ar zaudējuma sāpēm. Sirds apaugusi biezu čaulu. Acis vairs nerunā, tās tikai apliecina nomodu vai snaudu. Vārdi nāk sausi un kokaini, un tieši tik daudz, lai zinātu, ka mutes muskuļi nav zaudējuši atmiņu. Kopš nomira Jūni, krāsas ir zaudējušas spilgtumu, lietas – apveidus. Vecāki ir zaudējuši bērnu, bērni ir zaudējuši māsu. «Ja tu peldi katru dienu, nevar neievērot, ka ar laiku tu peldi arvien ātrāk un ātrāk» (5. lpp.), kāpēc sāpes ar laiku tā nevar izsāpēt? Kāpēc sirds joprojām slēpjas cietoksnī? Kāpēc domas par priecāšanos iedveš bailes? Kāpēc Ziemassvētki vienkārši nevar būt Ziemassvētki? Kāpēc viss gaišais un jaukais šķiet nepareizs? Brīdī, kad Julians sāk samierināties ar domu, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk, nekad nebūs iespējams sasniegt sāpju okeāna krastu, lai cik ātri un pārliecinoši peldētu, zēns iepazīstas ar Hedvigu – brīnumainu meiteni, kas visas šaubas pārvērš cerībā – cerībā atgūt ģimenes laimi. Un Ziemassvētkus. Taču Hedvigai ir kāds noslēpums…
"Sniega māsa" ir apbrīnojami skaists un reizē arī grūtsirdīgs
stāsts – tik skaists, ka gribas iekliegties: «Neviens nav tik
pasakains kā tu!», tik grūtsirdīgs, ka, ļaujot augumam sagumt, kā
čukstu pārlaist lūpām: «Man nekad tik ļoti no skumjām nav sūrstējis
kakls…»
Reizēm dzīve (liktenis vai kā nu kuram (visticamāk, labskanības
dēļ) patīk to dēvēt) atņem mums dārgāko, nevis tāpēc, ka esam
izdarījuši kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka neesam spējuši novērtēt
to, kas mums ir. Pēkšņi mēs spējam saskatīt tikai to, kā mums vairs
nav. Tikai to, kas mums vairs nepieder. Cilvēks pēkšņi kļūst akls,
bet, cerībā atgūt acu gaismu, sāpes tiek apspiestas. Pārdzīvojums
tiek aprīts kā uguns lode. Tas iesprūst kaklā. Un dedzina. Sevi un
līdzcilvēkus. Taču zaudējuma sāpes vieglāk remdēt kultivējot
atmiņas – to Majai Lundei šajā stāstā meistarīgi izdevies pierādīt
– cilvēki ir neatpiņķerējamu jūtu vadītas būtnes, kas neapzinās
cilvēku vērtību, līdz tie nav kļuvuši par atmiņām, tomēr šīs
atmiņas nav jāapglabā līdz ar cilvēku. Tās var kopt un sargāt
līdzīgi kā dārzu – glābāt sevī to sajūtu, kad agrā vasaras rītā
brien rasas pielietu zāli uz dārzu, kas tik ļoti pieder tev – katrs
dilles kāts, katrs sīpola loks, katrs burkāns, kas spītīgi savu
snīpi bāž dziļāk un dziļāk zemē; glabāt sevī katru smaida un prieka
grumbiņu, katru piedzīvojuma un ikdienības brīdi. Noraust no
dvēseles sāpju putekļu plīvurus un uzelpot.
Varētu šķist, ka «Sniega māsa» ir tikai ziemā lasāmā grāmata, taču tā noteikti nav (kuram gan negribētos noķert (kā iesnas) Ziemassvētku sajūtu Līgo vakarā?) – grāmatas dziļais vēstījums ir nolasāms jebkurā gadalaikā. Un ilustrācijas – tām būtu jāpiešķir atsevišķs ieraksts bloga ārēs. Ilustratore Līsa Aisatū (Lisa Aisato) radījusi veselu mikropasauli, ļaujot dvēselē ielīt siltumam, pat visdrūmākajās šī stāsta lapaspusēs.
No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
