Līdz šim es uz pavārgrāmatām un jo īpaši- slavenību sarakstītām pavārgrāmatām- esmu skatījusies ar lielām aizdomām, jo līdz šim nebija gadījies atrast pavārgrāmatu, kas patiešām iedvesmotu uz ēst gatavošanu un kurā būtu pietiekoši dažādas un daudz receptes, lai pietiktu, ko izvēlēties ilgākam laikam. Bet tad es dabūju pašķirstīt Gvinetas Paltrovas pavārgrāmatu un tā man lika krietni mainīt domas par pavārgrāmatām kā tādām un secināt, ka šo pavārgrāmatu es gribu redzēt savā virtuvē.

Nav noslēpums, ka trīs manas mīļākās izklaides ir fotografēšana, lasīšana un ēst gatavošana, un Paltrovas grāmatā ir apvienotas visas trīs. Pirmkārt jau mani pievilka burvīgās fotogrāfijas, kas pavārgrāmatās ir ļoti reta parādība. Lielākoties, pat ja fotogrāfijas ir kvalitatīvas, tās ir fotogrāfiski garlaicīgas un neko neizsakošas, bet šinī grāmatā tieši fotogrāfijas dod ārkārtīgi patīkamu noskaņu un tās ir patiesa bauda aplūkot. Par lasīšanas daļu- Paltrova šo grāmatu ir veltījusi savam tēvam un grāmatā ir vairāki biogrāfiski apraksti par viņu dzīvi un ģimeni, kurus bija samērā interesanti lasīt. Nu, un receptes- tas jau pats par sevi saprotams.

Gvineta Paltrova neēd sarkano gaļu, attiecīgi receptes ar to šinī grāmatā neatrast (ar vienu izņēmumu gan). Lai arī es pati ēdu jebkuru gaļu, ka tik gaļa, tomēr man šķita, ka tieši sarkanās gaļas iztrūkums padarīja šo grāmatu interesantu- ja neēd vienu gaļas veidu, nākas radoši meklēt citus risinājumus, attiecīgi receptes ir daudzveidīgākas un interesantākas.

Un par daudzveidības trūkumu Paltrovas pavārgrāmatā patiešām nevar sūdzēties- ēdieni te ir ļoti dažādi, sākot ar salātiem un beidzot ar burgeriem un cepešiem, receptes būtiski atšķiras arī laika patēriņa ziņā- ir 15-20 minūšu receptes darbdienu vakariņām, bet ir arī pavisam nopietni projekti, kas aizņemu vairāk kā vienu dienu.

Jāsaka gan, ka Paltrovas idejas par to, kas ir veselīgs ēdiens mēdz būt visnotaļ īpatnējas. Nu, piemēram, frī kartupeļi nekļūst veselīgi tikai tāpēc, ka tie cepti ekoloģiskā eļļā no ekoloģiski audzētiem kartupeļiem. Un vēl varētu pastrīdēties, cik veselīgi ir cepumi, kuru galveno sastāvdaļu sarakstā ir daudz sīrupa un daudz eļļas. Bet vispār es tās viņas domas par veselīgumu vienkārši ignorēju, katrs jau var domāt, ko grib.

Interneta atsauksmēs par šo grāmatu bieži novēroju sūdzības par to, ka grāmata krīt galējībās- ka receptes ir vai nu pārāk vienkāršas vai ārprātīgi sarežģītas. Šim gan man ir grūti piekrist un šķiet, ka šeit spilgti izpaužas kultūru atšķirības. Piemēram, manā bērnībā neviens man negatavoja makaronus ar sieru un vienkāršā recepte makaroniem ar sieru mani sajūsmināja, jo tanī atklāju vairākas lietas, ko pati nebūtu iedomājusies darīt. Dažkārt šķiet, ka cilvēkiem ir tendence vienkāršas lietas uzskatīt par pašsaprotamām un neiedomāties, ka citiem tās varbūt ir nezināmas. Tieši šī iemesla dēļ man patīk Paltrovas grāmata- viņa ir iekļāvusi arī pavisam ikdienišķas receptes, par kurām savādāk es varbūt tā arī neuzzinātu.

Neesmu gan pārliecināta, vai šī grāmata būs piemērota iesācējiem, drīzāk jau to būtu jāuztver kā iedvesmas avotu cilvēkiem, kas jau daudzmaz regulāri gatavo un meklē kaut ko jaunu.

Kad dabūju savu grāmatas eksemplāru, uzreiz kārtīgi izpētīju katru recepti un atzīmēju sev tās, kuras gribētu pamēģināt. Tādu sanāca daudz, tāpēc visas vēl iemēģinātas nav, tomēr varu nosaukt receptes, kas mani līdz šim ir sajūsminājušas visvairāk.

Karstie Nicas salāti (84. lpp)- es esmu absolūtais zivju fans un mani sajūsmina katra jauna, garda zivju recepte. Šos gan par salātiem es īsti nosaukt nespēju, jo man no šī sanāca kārtīgs vakariņu ēdiens, bet katrā ziņā šī ir vienkārši un ātri pagatavojama recepte, kas atstāj lielisku iespaidu uz viesiem.

Makaroni ar sieru (141. lpp)- šo ēdienu varētu dēvēt par “ultimate comfort food”. Sātīgs, ātri gatavojams un ļoti gards makaronu ēdiens.

Cepta vesela zivs ar salsa verde (154. lpp)- es bieži gatavoju veselas, krāsnī ceptas zivis, šī bija patīkama variācija ierastajiem veidiem.

Labākais stir-fry cālis (157. lpp)- nebiju gaidījusi, ka šinī grāmatā atradīšu arī kādu ķīniešu ēdienu, bet atradu gan un vārdiņš “labākais” itin nemaz nav pārspīlējums. 20 minūšu laikā pagatavojamas vakariņas, par kurām manās mājās bija stāvā sajūsmā.

Lalo slavenie cepumi (252. lpp)- bija nepieciešami divi piegājieni, lai es šos cepumus uzceptu pareizi, bet rezultāts bija visa tā procesa vērts (pat mandeļu griešana ar rokām vairs nelikās pārāk garš un nogurdinošs process).

Pavlovas cepumi ar mellenēm (258. lpp)- šī recepte mani īpaši sajūsmināja, jo savu Pavlovas cepumu recepti biju nozaudējusi.

Vertējums
9/10

Spīgana, spigana.wordpress.com, 20.09.2013.