Ar ragani šī man nebija pirmā tikšanās, jo manās mājās lielā cieņā ir videospēle Witcher. Atzīstos, ka mani pašu gan tās spēlēšana lāga neuzrunāja – vienreiz pamēģināju un sapratu, ka tas nav domāts man – bet es esmu diezgan ilgi vienkārši stāvējusi, skatoties, kā šī spēle tiek spēlēta, jo tā ir neizsakāmi glīta un piedevām tanī ar patīkamu regularitāti apgrozās kailas daiļavas. Un tad jau skaidra lieta, ka latviski iznākušo grāmatu ar nevar laist garām, jo īpaši tāpēc, ka latviešu izdevums ir ticis pie ragaņa cienīga vāka dizaina.
No oficiālās anotācijas:
“Vēlāk runāja, ka šis cilvēks esot atnācis no ziemeļiem caur Virvju
Vijēju vārtiem. Nepazīstamais nešķita vecs, taču viņa mati bija
pilnīgi balti. Kad viņš noņēma savu apmetni, visi pamanīja, ka aiz
pleciem pie jostas svešajam ir zobens. Tas nebija nekas neparasts,
Vizimā gandrīz visi staigāja ar ieroci, taču neviens nenēsāja
zobenu aiz pleciem gluži kā loku vai bultu maku. Nepazīstamais
pilsētā bija ieradies karaļa uzsaukuma dēļ: trīs tūkstoši orenu
balvā tam, kurš atburs strigu – Vizimas iemītnieku mocītāju. Tādi
laiki pienākuši. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visāda
draņķība savairojusies – kur vien kāju liec, visādi rēgi, strigas,
pretīgi bobolaki, baziliski, velni, kaitētājas un slīcekļi.
Parastas burvestības vai apses mieti te maz ko līdz. Te vajadzīgs
amata pratējs. Bet atnācējs no tālās Rīvijas ir īstens lietpratējs.
Tas ir raganis Geralts, zobena un maģijas meistars, mutants, kurš
ieprogrammēts sargāt pasaulē morālo un bioloģisko līdzsvaru.”
Manas lielākās bailes bija par tulkojumu. Būsim atklāti – vārds “raganis” latviski diez ko neskan un nebaga Geraltu visu laiku gribas dēvēt par ragaini, nevis ragani. Tomēr baiļoties bija velti – tulkojums ir pat ļoti veiksmīgs un mani iepriecināja skaisti piemeklētie vecvārdi un vispār grāmatas valoda. Autora rakstīšanas stils lieliski uzbur grāmatas noskaņu un burvīgi ir ne tikai dažādi senie un maģiskie apzīmējumi, bet arī dialogi, kas ieturēti vienkāršā ikdienas sarunas manierē un kuros netrūkst arī joku un ironijas.
Lasot grāmatu, ir arī skaidrs, kāpēc no tās ir sanākusi tik lieliska videospēle – īpatnējā stāstīšanas maniere liek domāt par videospēļu side quests, kas nemitīgi lasītāju aizved prom no centrālā stāsta, tomēr ir lieliska izklaide un brīnišķīgi atklāj pasauli. Un pati pasaule jau arī ir lieliski piemērota videospēlēm – tā ir līdz pēdējam piesātināta ar maģiju un monstriem, kas tā vien uzprasās pēc ragaņa palīdzības ceļā uz citiem medību laukiem. Vietām šai pasaulē ir sastopamas arī mulsinoši tiešas atsauces uz klasiskajām pasakām, tomēr to ironiskais vai skarbais interpretējums ļauj ātri piedot šādu tiešu aizņemšanos.
Tikai nevajag nobīties no tā, ka par šo grāmatu bieži runā videospēles kontekstā – grāmatu var brīnišķīgi baudīt arī atsevišķi no videospēles un arī tie, kam ar videospēlēm vispār nav pa ceļam. Galu galā – videospēle jau radās tikai pēc grāmatas.
Un pats Geralts ir visai simpātisks tēls – lai arī rētām klātais, muskuļotais vīrietis ar baltajiem matiem sākumā atstāj rūdīta slepkavnieka iespaidu, viņš tomēr ir kas vairāk par parastu cīnītāju. Patiesībā Geralts savā darbā krietni vairāk izmanto maģiju, zināšanas un diplomātiju, nekā zobenu un zem skarbās ārienes slēpjas pārsteidzoša inteliģence.
“Pēdējā vēlēšanās” ir viens sprigans action gabals ar jaudīgu humora izjūtu un simpātisku pasauli, grāmata pilnībā ievelk sevī un itin nemaz negribas to likt malā, kamēr nav izlasīta visa. Un, ja Zvaigzne netulkos arī nākamās daļas, es pieteikšu bada streiku.
Vērtējums:
8/10
