„ Purpura karaļa galmā ” ir fantastikas-fantāzijas stāstu izlase, kurā ietilpst 16 stāsti, kas uzvarējuši 2011. gadā rīkotajā konkursā „Sapņu laiks”. Stāstu autori ir 12 latviešu rakstnieki, lielākajai daļai no viņiem šī grāmata ir pirmā publikācija.
Atzīstos, ka es parasti uz šādām jauno autoru publikācijām skatos skeptiski, mani ne vienmēr sajūsmina arī dažādu autoru salikšana vienā grāmatā un latviešu literatūra manā vērtējumu sistēmā joprojām atrodas nepiedienīgi zemu, tāpēc, kad padzirdēju, ka Zvaigzne izdos šo krājumu, absolūti neplānoju to lasīt. Tā tas arī būtu palicis, ja ne brīnišķīgais grāmatas nosaukums un vāks, kuri mani neglābjami ievilka savos tīklos, un es tomēr nolēmu dot grāmatai iespēju.
Grāmata bija krietni labāka kā biju gaidījusi, kas, protams, patīkami, un šķiet, ka turpmāk tik šķībi uz šāda veida pasākumiem neskatīšos, tieši otrādi- pievienojos Asmodeus cerībām, ka turpmāk šādas stāstu izlases mēs varētu saņemt daudz maz regulāri.

„Kvarku pavēlnieks” (Didzis Sedlenieks)- veiksmīgs grāmatas ievads un viens no stāstiem, kas man šinī izlasē patika visvairāk. Mūsdienīga versija par to, kas notiek pēc tam, kad vecītis no jūras izvelk zelta zivtiņu. Man patika stāsta beigas (droši vien tāpēc, ka bija tieši tādas, kā man gribējās, kad lasīju stāstu).

„Cūka” (Didzis Sedlenieks)- ja pirmais stāsts man šķita viens no labākajiem, tad šo savukārt es dēvētu par grāmatas visvājāko punktu. Sižets pats par sevi lielisks un satriecošs (lai arī tur ne smakas no fantastikas vai fantāzijas žanra nebija), bet pats stāsts šķita pagalam neapstrādāts un nepabeigts, tā kā skelets bez miesas. Par šo plikumu žēl, jo varēja būt izcils stāsts.

„Glābiņš” (Dace Znotiņa)- jauks un asprātīgs stāsts, kas turpina pasaku tematiku. Šeit tiek risināts jautājums, kas notiek ar tiem nabaga krupjiem, kurus dižciltīgas daiļavas steidz skūpstīt cerībās iegūt savu personīgo princi.

„Ēšanas traucējumi” (Dace Znotiņa)- Pie visa vienmēr ir vainojamas sievietes. Vai mājas gariņi. Atkarīgs no skatu punkta. Jautrs stāsts par to, no kurienes zeķēs rodas caurumi. Tikai tā vecpuiša gan man bija žēl.

„Punkts pie apvāršņa” (Ilze Eņģele)- vēl viens ne līdz galam nostrādāts stāsts, no kura būtu varējis iznākt kaut kas lielisks. Daudzsološs sākums, aizraujoša notikumu attīstība un briesmīgi banālas beigas. Gribējās par notikumiem uzzināt vairāk, man šķita, ka autore lasītājam nolaupījusi daudz prieka.

„T-persona” (Ilze Eņģele)- labs stāsts, cilvēces mantrausības spogulis. Stāsts par cilvēku, kas bagātības un šikas mašīnas dēļ ir gatavs kļūt par milzīga medikamentu koncerna izmēģinājuma upuri.

„Zemes smarža” (Līga Ezera)- stāsts par cilvēku neizmērojamo aprobežotību un sīkstu turēšanos pie nežēlības. Šis stāsts man vispār patika, lai arī atkal bija sajūta, ka stāsts paliek neizstāstīts līdz galam, man palika par daudz neatbildētu jautājumu.

Vispār man šķiet, ka vairākiem šīs izlases stāstiem piemīt tāda kā nepabeigtība, nevēlēšanās izstāstīt visu līdz galam. Protams, man nepatīk stāsti, kur lasītājam visu ar karotīti ielej mutē un vēl ar pirkstu priekšā parāda, bet šeit daļa stāstu brauc otrā galējībā- autors ir gribējis saglabāt mistēriju, ļaut lasītājam pašam visu izdomāt, bet kaut kur šinīs pūlēs nav pamanījis, ka stāsta par maz un lasītājam tā īsti nemaz netiek dota pietiekoši daudz informācija, lai izdomātu, kas aiz tā visa slēpjas.

„Kaimiņiene” (Santa Brauča)- mistisks stāsts ar nojausmu par kaut ko pārdabisku, tumšā rudens vakarā vienatnē lielā mājā varētu pat būt baisi.

„Nemiera gars” (Vilis Kasims)- stāsts par jaunu dzīvi, kurā cilvēki neprot lasīt, visu laiku pavada simulācijās, bet emocijas ir atmetuši (vai aizlieguši), tāpēc tās zagšus jāglabā stikla pudelītēs un pa kluso jāieelpo to, ar kuru gribas apreibināties. Šis bija burvīgs stāsts, man patika.

„Ledus” (Santa Senkāne)- aizkustinošs stāsts par zinātnieka meitu uz apdzīvotā mēness, kas iemīlas ledus puisī- mākslīgi radītā cilvēkā, kuram emocijas programmā nav paredzētas. Sarakstīts dienasgrāmatas formā un šķita emocionālāks vai personiskāks par pārējiem stāstiem.

„Krātiņš” (Guntis Eņģelis)- viens no maniem favorītiem. Cilvēki kolonizē jaunu planētu, bet notikumu pavērsienu rezultātā kļūst par citu kolonizatoru gūstekņiem (vai drīzāk mājdzīvniekiem). Un tad viņi izdomā plānu, kā no saviem „saimniekiem” atbrīvoties, bet, ak vai, cilvēki savā lepnībā nemana to, ka notikumi atkal griežas viņiem nelabvēlīgā virzienā.

„Stāsts par kādām beigām” (Kristīne Zute)- Spēcīgs, dziļš stāsts, no visiem, iespējams, vistuvākais dzīvei. Par mazo Alisi, kura dzīvo pie dzērājonkuļa, un cīņu ar mazajiem, baltajiem velniņiem.
Citāts, ar kuru iesākas stāsts:

„ Rakstnieku fantāzijas šausmas nav pielīdzināmas tām, ko cilvēki spēj sagādāt cits citam.”

„Kritusī zvaigzne” (Armands Skutelis)- stāsts, kas atgādina indiāņu stāstus, par kādu cilvēkiem līdzīgu cilti uz svešas planētas, kas šķietami novēro sava dieva nāvi. Šis arī man patika, man jau vienmēr šāda stila stāsti ir patikuši.

„Raiannonas turnīrs” (Līga Sproģe)- nu ārkārtīgi sievišķīgs stāsts visās šī apzīmējuma labākajās nozīmēs. Nimfu meitas vada savu dzīvi pilnīgā saskaņā ar dabu un maģiju, bet reizi trijos gados Raiannonas turnīrā tiek izvēlēta nākamā līdere. Stāsts, kas pilns gaišuma un romantikas (nevis tās romantikas, kur viņi satikās un dzīvoja happily ever after, bet gan tās, kur visi mīl dabu un dzīvo saskaņā ar sevi). Uz citu stāstu fona pamatīgi izcēlās ar pozitīvo noskaņu, kas nemaz nav tik bieža parādība šinī žanrā.

„Snaudas eksperts” (Artūrs Dedzis)- vienīgais stāsts, kas man patiešām nepatika un nepatika sižeta dēļ, kas vispār manā pasaulē ir ārkārtīgi reta parādība. Vīlandera kungs ir eksperimentu trusītis cietumā, noprotams, ka plosās karš, resursi jātaupa, tāpēc zinātnieki cer cietumniekus uz deviņām dienām ievest snaudā jeb sapnī, kurā tad šiem tur ir jāizdzīvo. Man nebija skaidrs, kāpēc Vīlandera kungs beidzot nevarētu tanī sapnī radīt jēdzīgu vidi, kad beidzot saprata, ka var to izdarīt, nebija arī skaidrs, kāda vajadzība 30 cietumniekiem atrasties vienā sapnī, nevis sapņot katram savu. Un attaisnojums par komandas darbu īsti neiztur kritiku, stāstā jau veiksmīgi pierādījās, ka tas nestrādā. Stāsta ideja interesanta un lasīt arī nebija garlaicīgi, bet tomēr šis man negāja pie sirds.

„Purpura karaļa galmā” (Arnis Buka)- krāšņs, piesātināts stāsts, no kura dveš skumjas. Purpura karaļa galmā visi nemitīgi dzīro, dzīve ir vienas vienīgas svinības un viss galms pakļaujas niecīgākajai karaļa iegribai. Bet tad galmā ierodas Ragana un nekas vairs nav tā, kā līdz šim. Stāsts pasniegts no galma Āksta skatupunkta, kas stāstam piešķir īpašu šarmu, man vienmēr ir šķitis, ka tie gudrie āksti, kas taisa kumēdiņus, bet patiesībā visus novēro, vienmēr ir interesantākie personāži galma stāstos. Viennozīmīgi viens no maniem favorīt-stāstiem šinī izlasē.

Kopumā grāmatai lieku vērtējumu 6-7/10, bet daži stāsti ir droši pelnījuši arī 8.

Spīgana, http://spigana.wordpress.com, 04.02.2013.