Atceros, ka kāds no izdevniecības Zvaigzne izteicās: „Ja gadā
varēu izdot tikai trīs grāmatas, „
Puķes Aldžernonam ” būtu viena no tām.”
Nespēju nepiekrist šim viedoklim.
Šis ir tāds rets gadījums, kad pirms tiku lasīt grāmatu, man to
ārkārtīgi saslavēja un man bija mazliet bail, ka sanāks, kā ar
citām grāmatām, no kurām gaidi ļoti daudz- galu galā izrādās, ka
esi sadomājies pārāk daudz un grāmatu vairs nespēj izbaudīt, bet
šoreiz tomēr grāmata attaisnoja visas uz to liktās cerības un pat
pārsniedza tās.
Čārlijs ir 32 gadus vecs vīrietis, kura IQ knapi sasniedz atzīmi
70, kas pēc būtības nozīmē to, ka viņš ir idiots. Bet tad
zinātnieki Čārlijam piedāvā piedalīties eksperimentā- viņam tiks
veikta smadzeņu operācija, kas Čārliju padarīs par ģēniju. Iepriekš
šādi eksperimenti ir veikti ar pelēm un pēdējais no eksperimentiem-
ar peli Aldžernonu- ir izrādījies veiksmīgs. Čārlijs, protams,
piekrīt, jo cer, ka tad, kad viņš būs gudrs, viņš cilvēkiem patiks
un iegūs jaunus draugus.
Operācija izrādās veiksmīga un Čārlija prāta spējas ātri vien
pārsniedz jebkura cita zinātnieka zināšanas, tomēr atklājas, ka
jauniegūtā gudrība vien nesniedz laimi, bet drīzāk gan otrādi, pie
kam, šķiet, ka Aldžernons tomēr sāk regresēt.
Grāmata ir sarakstīta pirmajā personā, Čārlija dienasgrāmatas veidā
un sarakstīta tik dzīvi, ka lasītājam jau ar pirmajām lapaspusēm
ļauj indentificēties ar Čārliju un lasītājs patiešām spēj
iztēloties, kā tas ir- dzīvot kā idiotam, neizprast pasauli un
tomēr gribēt būt gudram. Un tad pēc operācijas lēnām ir jūtama
izaugsme, sākumā lasītājs pat lāga nemana to, kā Čārlijs mainās,
tikai piepeši atskārš, ka Čārlijs raksta labāk, saprotamāk un
ievēro gramatikas likumus, sāk pārspriest nozīmīgākas lietas, arī
viņa vārdu krājums strauji palielinās. Ir gandrīz sāpīgi vērot, kā
Čārlija emocionālā inteliģence netiek līdzi viņa prāta spēju
izaugsmei- sākotnēji, lai arī jau ģēnijs, emocionāli Čārlijs ir
iestrēdzis pusaudža vecumā un nespēj sadzīvot ar to, ka emocionāli
neattīstās tikpat ātri kā intelektuāli. Galu galā- Čārlijs dažu
nedēļu laikā ir ieguvis zināšanu bagāžu, kādu parasti cilvēki
iegūst (vai drīzāk jau neiegūst) visas dzīves laikā, tomēr emociju
pasauli nav iespējams apgūt no grāmatām vien, tam nepieciešama arī
pieredze.
Grāmatā visā pilnībā atklājas arī tas, cik ļoti bērnībā gūtās
traumas spēj ietekmēt cilvēka atlikušo dzīvi. Lai arī Čārlijs tagad
ir ģēnijs un izprot to, kā darbojas cilvēka smadzenes, viņš tomēr
nespēj pārkāpt bērnības pāridarījumiem no mātes un ģimenes, un
tieši šīs bērnības traumes ir viens no faktoriem, kas kavē Čārliju
tagad dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Stāsts ir patiesi aizkustinošs un liek uz pasauli paskatīties citām
acīm, norādot, ka ar zināšanām un intelektu vien varbūt šinī
pasaulē nemaz nepietiek un cilvēkiem pilnvērtīgai dzīvei ir
nepieciešams vēl arī kas cits.
Teju vai pārsteidzoši ir tas, cik ļoti 50 gadus veca grāmata šķiet
oriģināla un aizraujoša arī mūsdienās, lasot gandrīz nekur
nepavīdēja kaut kas novecojis vai mūsdienām smieklīgs, šī ir no
retajām grāmatām, kas patiešām spēs nenovecot vēl ilgi.
„Puķes Aldžernonam” viennozīmīgi ir viena no labākajām grāmatām, ko
šogad esmu lasījusi, es pat atļautos šo grāmatu ierindot to grāmatu
sarakstā, kas būtu jāizlasa ikvienam, jo šī nenoliedzami ir vērtīga
grāmata. Starp citu, man šķita, ka tā itin labi iederējās
Ziemassvētku laikā- jo lai arī skumja, tā tomēr ir tāda gaiša un
aizkustinoša grāmata.
Vērtējums:
10/10
Spīgana, http://spigana.wordpress.com, 27.12.2012.