Atceros, ka kāds no izdevniecības Zvaigzne izteicās: „Ja gadā varēu izdot tikai trīs grāmatas, „ Puķes Aldžernonam ” būtu viena no tām.” Nespēju nepiekrist šim viedoklim.

Šis ir tāds rets gadījums, kad pirms tiku lasīt grāmatu, man to ārkārtīgi saslavēja un man bija mazliet bail, ka sanāks, kā ar citām grāmatām, no kurām gaidi ļoti daudz- galu galā izrādās, ka esi sadomājies pārāk daudz un grāmatu vairs nespēj izbaudīt, bet šoreiz tomēr grāmata attaisnoja visas uz to liktās cerības un pat pārsniedza tās.

Čārlijs ir 32 gadus vecs vīrietis, kura IQ knapi sasniedz atzīmi 70, kas pēc būtības nozīmē to, ka viņš ir idiots. Bet tad zinātnieki Čārlijam piedāvā piedalīties eksperimentā- viņam tiks veikta smadzeņu operācija, kas Čārliju padarīs par ģēniju. Iepriekš šādi eksperimenti ir veikti ar pelēm un pēdējais no eksperimentiem- ar peli Aldžernonu- ir izrādījies veiksmīgs. Čārlijs, protams, piekrīt, jo cer, ka tad, kad viņš būs gudrs, viņš cilvēkiem patiks un iegūs jaunus draugus.
Operācija izrādās veiksmīga un Čārlija prāta spējas ātri vien pārsniedz jebkura cita zinātnieka zināšanas, tomēr atklājas, ka jauniegūtā gudrība vien nesniedz laimi, bet drīzāk gan otrādi, pie kam, šķiet, ka Aldžernons tomēr sāk regresēt.

Grāmata ir sarakstīta pirmajā personā, Čārlija dienasgrāmatas veidā un sarakstīta tik dzīvi, ka lasītājam jau ar pirmajām lapaspusēm ļauj indentificēties ar Čārliju un lasītājs patiešām spēj iztēloties, kā tas ir- dzīvot kā idiotam, neizprast pasauli un tomēr gribēt būt gudram. Un tad pēc operācijas lēnām ir jūtama izaugsme, sākumā lasītājs pat lāga nemana to, kā Čārlijs mainās, tikai piepeši atskārš, ka Čārlijs raksta labāk, saprotamāk un ievēro gramatikas likumus, sāk pārspriest nozīmīgākas lietas, arī viņa vārdu krājums strauji palielinās. Ir gandrīz sāpīgi vērot, kā Čārlija emocionālā inteliģence netiek līdzi viņa prāta spēju izaugsmei- sākotnēji, lai arī jau ģēnijs, emocionāli Čārlijs ir iestrēdzis pusaudža vecumā un nespēj sadzīvot ar to, ka emocionāli neattīstās tikpat ātri kā intelektuāli. Galu galā- Čārlijs dažu nedēļu laikā ir ieguvis zināšanu bagāžu, kādu parasti cilvēki iegūst (vai drīzāk jau neiegūst) visas dzīves laikā, tomēr emociju pasauli nav iespējams apgūt no grāmatām vien, tam nepieciešama arī pieredze.

Grāmatā visā pilnībā atklājas arī tas, cik ļoti bērnībā gūtās traumas spēj ietekmēt cilvēka atlikušo dzīvi. Lai arī Čārlijs tagad ir ģēnijs un izprot to, kā darbojas cilvēka smadzenes, viņš tomēr nespēj pārkāpt bērnības pāridarījumiem no mātes un ģimenes, un tieši šīs bērnības traumes ir viens no faktoriem, kas kavē Čārliju tagad dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Stāsts ir patiesi aizkustinošs un liek uz pasauli paskatīties citām acīm, norādot, ka ar zināšanām un intelektu vien varbūt šinī pasaulē nemaz nepietiek un cilvēkiem pilnvērtīgai dzīvei ir nepieciešams vēl arī kas cits.

Teju vai pārsteidzoši ir tas, cik ļoti 50 gadus veca grāmata šķiet oriģināla un aizraujoša arī mūsdienās, lasot gandrīz nekur nepavīdēja kaut kas novecojis vai mūsdienām smieklīgs, šī ir no retajām grāmatām, kas patiešām spēs nenovecot vēl ilgi.

„Puķes Aldžernonam” viennozīmīgi ir viena no labākajām grāmatām, ko šogad esmu lasījusi, es pat atļautos šo grāmatu ierindot to grāmatu sarakstā, kas būtu jāizlasa ikvienam, jo šī nenoliedzami ir vērtīga grāmata. Starp citu, man šķita, ka tā itin labi iederējās Ziemassvētku laikā- jo lai arī skumja, tā tomēr ir tāda gaiša un aizkustinoša grāmata.

Vērtējums:
10/10

Spīgana, http://spigana.wordpress.com, 27.12.2012.