Šogad Zvaigzne tieši mēnesi pirms gaidāmā pasaules gala 21.
decembrī (kurš, ak vai, tā arī nepienāca) izdeva grāmatu „
Pāreja ”, tā teikt, lai sagatavotu cilvēkus
lielajai apokalipsei.
Jāsaka uzreiz, ka es neesmu postapokaliptiskās literatūras
cienītāja un arī šo grāmatu izvēlējos lasīt viena vienīga iemesla
dēļ- ja mūsdienās par bestselleru ir spējusi kļūt 850 lapaspušu
bieza grāmata, kas sver vairāk par kilogramu- es pieņemu, ka to ir
vērts lasīt. Nu kaut vai tāpēc vien, lai paskatītos, ar ko tad
autors ir spējis noturēt mūsdienu nelasošās publikas
uzmanību.
Šoreiz laikam izvairīšos no sižeta atstāstīšanas, jo, pirmkārt, tas
ir ļoti apjomīgs, un, otrkārt, negribētos kādam izbojāt lasīšanas
prieku. Pateikšu vien to, ka mums šeit ir darīšana ar kārtējo
valdības „labas gribas” ekperimentu, kas aiziet galīgi šķērsām un
rezultējas neaptverama mēroga apokalipsē. Tomēr ir bariņš cilvēku,
kas iemanījušies izglābties un kaut kā nebūt turpina cilvēces
attīstību, kas nupat jau šķiet krietni apdraudēta.
Šī nav kārtējā vampīrgrāmata, kas uzbliezta uz vampīrpopularitātes
viļņa (lai gan vampīri tur vispār figurē, tiesa gan, ne gluži to
klasiskajā formā), šī ir viena kārtīga un apjomīga apokalipses
grāmata ar episkiem piedzīvojumiem. Mani īpaši iepriecināja
grāmatas lineārā hronoloģija- lielākoties postapokaliptiskās
grāmatās stāstīts par laiku pēc apokalipses un par apokalipsi
parasti tiek runāts retrospektīvi, bet šeit viss notiek mums
pierastajā secībā- vispirms ir mums pazīstamā pasaule, kas aizņem
veselu grāmatas ceturtdaļu, tad nāk apokalipse un tad seko stāsts
par cilvēkiem Laikā Pēc. Mani patiešām sajūsmināja šī secība, jo
tas ļauj daudz labāk iejusties stāstā un to izdzīvot, lasītājs no
viņam pazīstamas pasaules uz nepazīstamo pārvests tiek pamazām. Te
būtu vietā piebilst, ka grāmatas darbība sākas ļoti tuvā nākotnē,
man šķiet, ka rēķinot man sanāca apmēram 2020. gads, bet varbūt jau
kļūdos.
Protams, cilvēki, kas dzīvo Laikā Pēc, praktiski neko nezina par
cilvēces vēsturi un ir zudis praktiski viss kultūras mantojums,
tāpēc ir ļoti interesanti lasīt, kā cilvēki skatās uz dažādām mums
pašsaprotamām lietām. Bija grāmatā tāda smieklīga vieta, kurā
galvenie varoņi pamestā veikala skatlogā ieraudzīja augstpapēžu
kurpes un nespēja saprast, kāda jēga no apaviem, ar kuriem nav
iespējams staigāt.
Ak jā, grāmatas varoņi. Šeit pamatīgi jāuzslavē autors, jo varoņu
grāmatā ir daudz un lielākā daļa no tiem ir dziļi un pamatīgi
izstrādāti, ir ļoti maz tādu, kas izskatās tikai pēc kartona
dekorācijām. Ja vēl klāt pieliek to, ka autors pārāk nekavējas ar
daudzu varoņu nogalināšanu, tad varoņu ziņā šī grāmata jau sāk
līdzināties Martina Troņu spēlei. Nu, gandrīz.
Grāmatas beigas, protams, atstāja āķīti un divas versijas par to,
kas tad tur beigās notika, tā ka ir pilnīgi skaidrs, ka tagad
nevaru vien sagaidīt, kad latviski izdos otro triloģijas daļu.
Varētu jau it kā izlasīt arī angliski, bet man kaut kā šķiet, ka ja
jau triloģiju iesāku latviski, tad arī jāturpina latviski. Ceru arī
uz to, ka kādā no divām nākamajām grāmatām tiks atbildēts arī uz
jautājumu, vai apokalipse skāra tikai Ameriku vai tomēr visu
pasauli.
Bija gan grāmatā divas trīs neloģiskas vietas, bet kopumā šī ir
grāmata, kas man pierāda, ka arī postapokaliptiska žanra literatūra
spēj mani sajūsmināt un aizraut, jo īpaši tāpēc, ka šī grāmata ir
smalki un pārdomāti izstrādāta, un viss ir savās vietās.
Prieks arī par pēdējā laikā manāmo tendenci, ka tulkojot imperiālās
sistēmas mērvienības tiek pārvērstas metriskajās, kā arī par
psakaidrojošajām piezīmēm lapaspušu apakšā, jo itin bieži tādas
lietas, kas amerikānim liktos pašsaprotamas, mums ir pavisam
svešas, tas tiešām palīdz tikt galā ar grāmatas tekstu, neatstājot
baltos plankumus.
Iesaku tiem, kuriem patīk lasīt konspirācijas teorijas par valdības
slepenajiem eksperimentiem un tiem, kuri ļoti gaidīja pasaules
galu. Domāju, ka patiks.
Un vēl tikai mans mīļākais citāts no grāmatas:
„ Jā, elle pastāvēja, un Ārnate pat zināja,
kur tā ir. Tepat vien tā bija.”
Vērtējums:
8/10
Spīgana, http://spigana.wordpress.com, 27.12.2012.
