Man ar latviešu literatūru sanāk diezgan maz saskares, bet, kad Zvaigzne paziņoja, ka drīzumā gaidāma Melgalves jaunākā grāmata “Mirušie nepiedod”, es nevarēju vien to sagaidīt. Un patiesībā šādai nepacietībai bija īpatnējs iemesls- tas nebija tāpēc, ka iepriekš būtu lasījusi kādu autores garadarbu (tā nu ir izgadījies, ka patiešām neesmu), bet gan tāpēc, ka pirms kāda laika lasīju interviju ar Ievu Melgalvi un par katru frāzi man likās, ka to būtu varējusi teikt es pati. Nu kur var diviem svešiem cilvēkiem tik ļoti sakrist uzskati par dzīvi? Zinu, ka mēreni dīvains iemesls, lai ļoti gaidītu kādu grāmatu, bet Spīganas galvā jau ne tādas vien idejas dzimst.

“Mirušie nepiedod” ir īstens fantāzijas romāns, kura darbība risinās pavisam izdomātā un interesantā pasaulē- katra pilsēta ir tāda maza valstiņa, kuru pārvalda magi un karalis. Īpašā cieņā šeit ir saplūšana vienā kopīgā apziņā- visi pilsētas iedzīvotāji ar maga maģijas palīdzību tiek sapludināti vienā lielā domājošā masā, tāpēc pilsētās valda apbrīnojama vienprātība.
Un tad pasaulē, kur maga griba ir likums, kam pretoties nav iespējams, bet karalis ir neaizskarams, pie sudrabraktuvēm tiek atrasts nogalināts mags, bet viņam blakus noslēpumainā svešiniece Vega, kuru jau tā iedzīvotāji ne īpaši mīl….

Visa darbība tad arī tiek risināta no Vegas skatupunkta, pirmajā personā un viņa nenoliedzami ir šīs grāmatas centrālais tēls. Vega ir dzīves salauzta, neparasti gara rudmate, kas nekad nav nekur iederējusies, nekad nav piedalījusies nevienā pilsētas saplūsmē un nekad nevienam nav uzticējusies. Tāds ārkārtīgi stiprs, svabads un savdabīgs raksturs, kas ļoti ātri iekaroja manas simpātijas, un es viņai vēlēju laimīgas grāmatas beigas.
Ar tām grāmatas beigām vispār bija tā interesanti- šī bija tā retā reize, kad es pat attāli nebiju uzminējusi īsto vainīgo šinī īpatnajā detektīvromānā, un man tas ir patiešām rets gadījums, attiecīgi mani tas ļoti sajūsmināja. Pie kam, vismaz reizes 3-4 grāmatā likās, ka nu jau gan autore ir visu pateikusi priekšā un ka viss ir acīmredzams, bet beigās izrādījās, ka viss ir nevis vienkārši ačgārni, bet pat pavisam savādāk, nekā izskatījās. Apmēram līdz pusgrāmatai man likās, ka autore pārāk ātri atklāj varoņu noslēpumus un parāk maz spēlē paslēpes ar lasītāju, bet tad beigās izrādījās, ka tā patiesībā ir tikai smalka galvas jaukšana lasītājam un es biju absolūtā sajūsmā par šo slēpšanos acīmredzamās vietās un lietās.

Tiktāl par sižetu, kas bija gana interesants un aizraujošs, bet manā skatījumā grāmatai ir kāds nopietns trūkums. Man grāmatas ritms un valoda šķita tādi kā smagnēji un raupji, priekš tik savdabīga un dzīva sižeta tomēr prasījās krāšņāku un vijīgāku valodu, plūdenāku skanējumu.
Otra lieta, kas mani galīgi nesajūsmināja- autore ir radījusi tik interesantu pasauli, bet grāmatā tā parādās tikai virspusēji. Manuprāt šai pasaulei bija milzīgs potenciāls, ko ielikt grāmatā, un man ļoti žēl, ka autore to nebija izmantojusi. Vienīgi varētu vēl cerēt, ka autore rakstīs vēl kādu grāmatu, kas risināsies šinī pašā pasaulē.

Kopumā- ļoti interesanta grāmata par brīvību un izvēli, par to, kas ir cilvēka brīva griba un kas- gļēvulība. Lai arī šķita, ka grāmata nav līdz galam nostrādāta un izpētīta visos dziļumos, tomēr bija aizraujoša un lasījās viegli. Ja autore izdos vēl kādu grāmatu- noteikti lasīšu.

Vērtējums:
7/10

Spīgana, spigana.wordpress.com, 17.07.2013.