“Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” nu reiz bija tā grāmata, kuru ieraugot man uzreiz bija skaidrs- šo man ir jālasa. Jā, sākotnēji pievilka tieši vizuālais noformējums- daiļliteratūras romāns, kas bagātīgi ilustrēts ar fotogrāfijām nav nemaz tik bieža parādība. Un pašas fotogrāfijas ar bija gana interesantas, lai manu interesi noturētu ilgi.

Džeikobs ir parasts pusaudzis. Nu, tā vismaz šķiet viņam pašam un visiem apkārtējiem. Toties viņam ir mazliet jocīgs vectēvs, kas stāsta dīvainus stāstus par savu bērnību, bērniem ar pārdabiskām spējām un briesmoņiem, kurus viņš medījis. Bet viss mainās, kad ģimenē notiek nelaime un Džeikobs izvēlas uzmeklēt to slaveno vectēva bērnības namu un reizi pa reizēm tikt vaļā no visiem tiem muļķīgajiem stāstiem.

Citi blogeri lielākoties par šo grāmatu saka, ka nesagaidīja šausmu stāstu, ko gaidīja pēc ievada, tomēr man sanāca pavisam otrādi- ievads man šķita biški tā kā par daudz iestiepts, savukārt tā daļa, kur parādījās briesmoņi jau bija tāda, pēc kuras sapratu- ja tagad likšu nost grāmatu, gulēt nevarēšu, jālasa vien līdz galam, lai zinātu kā viņi tur izķepurojas un briesmoņiem nerastos vēlme naktī apciemot mani. Tiesa gan- šausmu žanru es pārāk daudz nepatērēju, šausmu filmas neskatos vispār, tāpēc šinī žanrā mani nav grūti pārsteigt.
Kas mani gan pārsteidza- es nebiju gaidījusi, ka šis būs tik ļoti pusaudžu romāns, biju cerējusi uz kaut ko nopietnāku, izvērstāku, ko īsti nesagaidīju, arī valoda tāda diezgan bērnišķīga. Šķita, ka autors grāmatā ir palaidis garām vairākas labas izdevības- piemēram, apspriest to, kā ir būt bērnam gadu desmitiem ilgi, kā ir dzīvot tikai vienā vietā, redzēt vienus un tos pašus cilvēkus, zināt, ka nevari no šejienes aiziet. Man grāmatā būtu vairāk gribējies lasīt tieši par šo tēmu. Arī cīņas ar briesmoņiem varēja būt krietni iespaidīgākas un ne tik paredzamas un varoņi noteikti varēja būt dzīvāki, tagad tādi diezgan plakani bij iznākuši.
Nedaudz dusmojos ari romāna beigās, kad palika tāda nepabeigtības sajūta, gribējās taču zināt, kas notiks tālāk, bet tad atklāju, ka romānam būs turpinājums, kas iepriecina.
Tomēr par spīti tam, ka romāns ir zināmā mērā bērnišķīgs, tas bija aizraujošs un lasīju ar lielu interesi, visu laiku gribēju ātrāk uzzināt, kas notiks tālāk, vai viņi darīs tā vai šitā. Un bija pat pāris negaidītu sižeta pavērsienu, kas mani visnotaļ iepriecināja.

Bet visinteresantākās man tomēr likās tieši fotogrāfijas, tās es pētīju ilgi un dikti un droši vien veltīju vairāk laika, nekā tekstam. Jā, protams, redzams jau uzreiz, ka tās ir “viltotas” un nekas pārdabisks jau tur attēlots nav, bet viņas vienalga bija diezgan creepy, kaut vai tāpēc vien, ka cilvēki taču ir veltījuši savu laiku un prasmes, lai radītu kaut ko tādu. Un radītas tās fotogrāfijas ir pirms fotošopa eksistences, tāpēc tanīs ir bijis jāiegulda zināmas pūles un pacietību. Man personīgi bija interesanti arī mēģināt atšifrēt, kā tieši katra fotogrāfija ir radīta. Tā nu sanāca, ka tās fotogrāfijas priekš manis grāmatā bija vislabākā daļa. Nezinu gan, cik ļoti man šī grāmata būtu patikusi bez fotogrāfijām, bet katrā ziņā šādā veidā man tā ļoti patika.
Pie kam, fotogrāfiju esamība romānā mani sajūsmināja vēl viena iemesla dēļ- tā kā visas fotogrāfijas ir reālas un savāktas no personīgiem arhīviem, ir skaidrs, ka fotogrāfijas bija pirms teksta un man bija interesanti iedomāties, kā autors pēta fotogrāfijas un tad tām apkārt būvē stāstu (jo otrādi diez vai būtu iespējams). Man tas atgādināja tos stāstus, ko ar māsu bērnībā izfantazējām bilžu grāmatām svešvalodās vai vienkārši atsevišķām bildēm. Ar šo ideju vien autors man iepatikās. Arī pats autors fotografē diezgan pievilcīgā stilā:

Starp citu, inetersanti, ka lasot domāju- šo romānu lieliski varētu pārvērst Bērtona vai Linča stila filmā un redz- jau ir izziņots, ka Bērtons būs šī romāna ekranizācijas direktors. Ak, prieks un laime. Šeit ir filmas treilerītis un viss tas pasākums izskatās ļoti daudzsološs.

“Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” bija aizraujoša un patīkama grāmata un arī turpinājumu es noteikti taisos lasīt. Patiks tiem, kuriem nav aizspriedumu pret pusaudžu romāniem un vecām mājām, un bērniem ar neparastām spējām, un briesmoņiem.

Citāts no grāmatas šoreiz tikai viens un mazs, bet man tas ārkārtīgi iepatikās.

    “Doktors Golans ir psihopļurkšķis.”

Vertējums:
8/10

Spīgana, spigana.wordpress.com, 09.12.2013.