Lūk, šis romāns ir mans tipiskais stāsts par nepareizu piegājienu grāmatai. Samērā nesen Zvaigzne "Mitago mežs" izdevusi latviski, es saintriģējos (nu kaut vai brīnišķīgā vāka dēļ vien), salasījos mega labās atsauksmes un ar priecīgu nepacietību ķēros klāt. Un mēreni vīlos. Jo savā galvā tak jau biju izfantazējusi pavisam citu grāmatu, nu tik episku, ka diez vai kaut kas tāds jelkad ir uzrakstīts.

Stīvens pēc tēva nāves atgriežas dzimtajās mājās, lai atkal satiktu savu brāli, kuru nav redzējis visu kara laiku un vēl mazliet. Bet mājās gaida ne ļoti patīkams atklājums- brālis ir kļuvis pagalam līdzīgs izklaidīgajam tēvam, kurš par savu ģimeni nerūpējās nu itin nemaz, pie kam izrādās, ka Stīvena brālis turpina tēva pētījumus par blakus esošo mežu… Bet šis mežs ir ārkārtīgi īpašs, jo tajā no cilvēka apziņas spēj atdzīvoties senie mīti un pieņemt pavisam reālas, lielākoties arī draudīgas, formas.

Jāatzīst, ka uzstādījums par maģisko mežu, kurā atdzīvojas mītu tēli mani vilināt vilināja. Es gan biju iedomājusies, ka vairāk darbības notiks pašā mežā, ka vairāk jutīsim mītiskos tēlus, ka vairāk darbība risināsies tieši viņu ietekmē vai pat no viņu skatu punkta. Bet izrādījās, ka ne. Visa darbība tiek risināta tikai un vienīgi no Stīvena skatu punkta un te sākās viena no manām problēmām ar šo grāmatu- pats Stīvens taču reāli neko nedara! Visas lielās ziepes būtībā ievāra viņa brālis, Stīvens tik sēž maliņā. Tad ierodas Gviveneta, kura ir mitago tēls, ar kuru Stīvens „sarunājas”, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka viņš viņu saprast nespēj, bet nekas, izrādās, ka Gviveneta pāris nedēļu laikā spēj iemācīties angļu valodu un būtībā pielāgoties Stīvena dzīvei (ak vai, cik ērti). Nu labi, uz mežu gan beigās gāja pats, bet tur jau nu ar tiek bīdīts un bakstīts un burtiski visu viņam uz paplātes priekšā pasniedz. Nu nepatīk man galvenie varoņi, kuriem viss tik viegli nāk, nemaz nepatīk.
Otra mana problēma ar šo grāmatu bija tieši varoņi kopumā. Reāli izstrādāts un daudz maz ticams ir tikai Stīvens, bet arī viņam tiek nozagta iespēja augt un attīstīties. Savukārt pārējie varoņi būtībā ir tikai kartona dekorācijas. Ja Stīvena brālis vēl bija daudz maz interesants varonis (lai arī šķietami pārāk viendabīgi ļauns, lai būtu ticams), tad Gviveneta ir vienkārši marionete, kas danco pēc visu citu stabules. Nu uzreiz redzams, ka grāmatu sarakstījis vīrietis.  Starp citu, kas interesanti, šīs grāmatas atsauksmes praktiski šī iemesla dēļ dalās vīriešu un sieviešu frontē- vīriešiem patīk, sievietēm ne pārāk. Un tā nu pirmo reizi šādā situācijā esmu nonākusi sieviešu frontē.

Tiktāl par to, kas man nepatika. Kopumā gan šie divi mīnusi nolīdzinājās uz aizraujošā sižeta fona (lai arī nebija tas, ko biju iedomājusies, darbība tomēr bija ārkārtīgi interesanta). Brīžiem gan arī sižets šķita krietni par daudz likumsakarīgs- nekādu īpašo pavērsienu nebija un darbība raiti virzījās jau iepriekš norādītos ceļos. Bet toties tie mīti! Žetons autoram par to, ka nav izvēlējies iet vieglāko ceļu un grāmatā ievietot lasītājam viegli atpazīstamus mītus, tā vietā mītiskie tēli un viņu stāsti ir visai maz zināmi. Daži likās kaut kur, kādreiz varbūt pa ausu galam dzirdēti, bet lielākā daļa gan šķita pavisam sveši. Tas bija patīkami, derētu vēl kādreiz izpētīt, vai autors ir izmantojis reālus mītus, vai tomēr šie radušies viņa iztēlē.

Kā tad īsti man gāja ar šo grāmatu? Noteikti viss pasākums būtu bijis krietni labāks, ja pirms tam nebūtu sasapņojusies nez ko, bet vispār sausais atlikums ir tāds, ka darbība gan bija gana interesanta un uzstādījums aizraujošs, bet tā kā es absolūti nespēju just līdzi Stīvenam, bet citu reālu varoņu grāmatā nebija, mani šī grāmata beigās atstāja vienaldzīgu. Ne nepatika, bet tieši vienaldzība ir tās visspilgtākās emocijas (cik nu vienaldzība vispār var būt pieskaitāma spilgtām emocijām), kas man palikušas par šo grāmatu. Jāsaka- man būtu ļoti gribējies, lai patiktu vairāk.

Asmodeus gan šī grāmata patika un jāatzīst, ka arī mājās man brīnījās par to, ka mani šī grāmata nespēj sajūsmināt.

Spīgana, spigana.wordpress.com, 05.04.2013.