Lūk, šis romāns ir mans tipiskais stāsts par nepareizu
piegājienu grāmatai. Samērā nesen Zvaigzne "Mitago
mežs" izdevusi latviski, es saintriģējos (nu kaut vai
brīnišķīgā vāka dēļ vien), salasījos mega labās atsauksmes un ar
priecīgu nepacietību ķēros klāt. Un mēreni vīlos. Jo savā galvā tak
jau biju izfantazējusi pavisam citu grāmatu, nu tik episku, ka diez
vai kaut kas tāds jelkad ir uzrakstīts.
Stīvens pēc tēva nāves atgriežas dzimtajās mājās, lai atkal satiktu
savu brāli, kuru nav redzējis visu kara laiku un vēl mazliet. Bet
mājās gaida ne ļoti patīkams atklājums- brālis ir kļuvis pagalam
līdzīgs izklaidīgajam tēvam, kurš par savu ģimeni nerūpējās nu itin
nemaz, pie kam izrādās, ka Stīvena brālis turpina tēva pētījumus
par blakus esošo mežu… Bet šis mežs ir ārkārtīgi īpašs, jo tajā no
cilvēka apziņas spēj atdzīvoties senie mīti un pieņemt pavisam
reālas, lielākoties arī draudīgas, formas.
Jāatzīst, ka uzstādījums par maģisko mežu, kurā atdzīvojas mītu
tēli mani vilināt vilināja. Es gan biju iedomājusies, ka vairāk
darbības notiks pašā mežā, ka vairāk jutīsim mītiskos tēlus, ka
vairāk darbība risināsies tieši viņu ietekmē vai pat no viņu skatu
punkta. Bet izrādījās, ka ne. Visa darbība tiek risināta tikai un
vienīgi no Stīvena skatu punkta un te sākās viena no manām
problēmām ar šo grāmatu- pats Stīvens taču reāli neko nedara! Visas
lielās ziepes būtībā ievāra viņa brālis, Stīvens tik sēž maliņā.
Tad ierodas Gviveneta, kura ir mitago tēls, ar kuru Stīvens
„sarunājas”, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka viņš viņu saprast
nespēj, bet nekas, izrādās, ka Gviveneta pāris nedēļu laikā spēj
iemācīties angļu valodu un būtībā pielāgoties Stīvena dzīvei (ak
vai, cik ērti). Nu labi, uz mežu gan beigās gāja pats, bet tur jau
nu ar tiek bīdīts un bakstīts un burtiski visu viņam uz paplātes
priekšā pasniedz. Nu nepatīk man galvenie varoņi, kuriem viss tik
viegli nāk, nemaz nepatīk.
Otra mana problēma ar šo grāmatu bija tieši varoņi kopumā. Reāli
izstrādāts un daudz maz ticams ir tikai Stīvens, bet arī viņam tiek
nozagta iespēja augt un attīstīties. Savukārt pārējie varoņi būtībā
ir tikai kartona dekorācijas. Ja Stīvena brālis vēl bija daudz maz
interesants varonis (lai arī šķietami pārāk viendabīgi ļauns, lai
būtu ticams), tad Gviveneta ir vienkārši marionete, kas danco pēc
visu citu stabules. Nu uzreiz redzams, ka grāmatu sarakstījis
vīrietis. Starp citu, kas interesanti, šīs grāmatas
atsauksmes praktiski šī iemesla dēļ dalās vīriešu un sieviešu
frontē- vīriešiem patīk, sievietēm ne pārāk. Un tā nu pirmo reizi
šādā situācijā esmu nonākusi sieviešu frontē.
Tiktāl par to, kas man nepatika. Kopumā gan šie divi mīnusi
nolīdzinājās uz aizraujošā sižeta fona (lai arī nebija tas, ko biju
iedomājusies, darbība tomēr bija ārkārtīgi interesanta). Brīžiem
gan arī sižets šķita krietni par daudz likumsakarīgs- nekādu īpašo
pavērsienu nebija un darbība raiti virzījās jau iepriekš norādītos
ceļos. Bet toties tie mīti! Žetons autoram par to, ka nav
izvēlējies iet vieglāko ceļu un grāmatā ievietot lasītājam viegli
atpazīstamus mītus, tā vietā mītiskie tēli un viņu stāsti ir visai
maz zināmi. Daži likās kaut kur, kādreiz varbūt pa ausu galam
dzirdēti, bet lielākā daļa gan šķita pavisam sveši. Tas bija
patīkami, derētu vēl kādreiz izpētīt, vai autors ir izmantojis
reālus mītus, vai tomēr šie radušies viņa iztēlē.
Kā tad īsti man gāja ar šo grāmatu? Noteikti viss pasākums būtu
bijis krietni labāks, ja pirms tam nebūtu sasapņojusies nez ko, bet
vispār sausais atlikums ir tāds, ka darbība gan bija gana
interesanta un uzstādījums aizraujošs, bet tā kā es absolūti
nespēju just līdzi Stīvenam, bet citu reālu varoņu grāmatā nebija,
mani šī grāmata beigās atstāja vienaldzīgu. Ne nepatika, bet tieši
vienaldzība ir tās visspilgtākās emocijas (cik nu vienaldzība
vispār var būt pieskaitāma spilgtām emocijām), kas man palikušas
par šo grāmatu. Jāsaka- man būtu ļoti gribējies, lai patiktu
vairāk.
Asmodeus gan šī grāmata patika un jāatzīst, ka
arī mājās man brīnījās par to, ka mani šī grāmata nespēj
sajūsmināt.
Spīgana, spigana.wordpress.com, 05.04.2013.
